par "jauns un daudzsološs"
vakar gāju gar savu izbijušo darba vietu ... un man garām patraucās kaut kas, kas noteikti varēja būt "jauns un daudzsološs" ... tas bija stipri ātrs un tas man lika apstāties, atskatīties, padomāt, pasmaidīt un to atceros vēl šodien ... tātad noteikti "jauns un daudzsološs" ... bet pēc pirmā izbrīna, man izdevās visu izpētīt ... tika izmantos tas verķis, kas atgādina ierīces manā bērnībā, kuras dēvējām par samakātiem ... strauji un sparīgi ar labo kāju ik pa brīdim kāds atgrūdās no asfalta ... kāja iedegusi, brūna, var pamanīt ka arī labi trenēta ... vismaz tā vieta starp balto īszeķi un lina brunčmalu tika tā domāt ... kājās sporta čības, kuras manā bērnībā dēvējām par kedām, tikai tādā pelēkā krāsā ... nu un pagari tie linveidīgie brunči ... un rokas cieši satvērušas verķa rokturi, pārliecinoši stūrēja ... tik vienā mirklī nedaudz kaut kā nošķiebās, taču, sekundes simtdaļā tika atgūts līdzsvars ... un ceļš turpinājās, nelielais sabremzējums tika likvidēts ar sparīgu atspērienu pret asfaltu ... nostieptā, cīpslainā kāja ... viss nelielais augums sasprindzināts un nostiepts kā stīga ... mērķtiecīgi sperās pretim mērķim ... mati savīti divās tādās kā bizēs un uzsieti uz augšu aiz ausīm, manā bērnībā ko tādu dēvēja par "kliņgeriem" ... mugura nedaudz ieliekta uz priekšu ... droši vien no ātruma ... no koncentrācijas un sasprindzinājuma ... no mērķa tuvuma ... taču savu darīja arī mugursoma, tā muguru vilka savā virzienā un pleci tika taisnoti ... jāsaka, ka braucējai bija kaut kur pāri 60 ... ap 70 ... nu tā varēja būt, cik nu ātrums ļāva noteikt vecumu ... mati sirmi, augums cīpslains ... un apņēmīgs ... viss pauda ziņu "jauns un daudzsološs" ... un atkal pierādās, ka arī piecas minūtes pirms nāves nav par vēlu ... jo jauns pārstājam būt, kad apstājamies ... un daudzsološi pārstājam būt, kad vairs nemēģinām darīt ... varbūt tā kaut kā