Ak Dievs, kas ir ar šo sabiedrību, kas laimi uzskata par mietpilsoņu privilēģiju? Kas tas ir - ja tu nesēdi un nesūdzies par visām pasaules nejēdzībām (kurās tu vienalga neko nevari mainīt), ja tu neesi depresīvs un intraverts, ja ar apgarotu sejas izteiksmi nesēdi un nemeklē Absolūto Patiesību (kura droši vien skan "kāpēc tu, idiot,tērē dzīvi, lai meklētu kaut kādu Absolūto Patiesību, nevis dari kaut ko jēdzīgu"), ja ar vieglu nicinājumu nenoraugies uz cilvēkiem, kas ir savādāki, tu neesi moderns?

Nu labi, jau aizrāvos ar filosofēšanu ne pa tēmu. Teiksim tā - ja es ļoti labi prastu savu darbu un tas man ļoti patiktu, vismaz vienā dzīves daļā es būtu laimīga. Pārējā dzīve jau ir cits jautājums.