Citējot dižo latvju dzejdari:
"Vējš augstākās priedes nolauza", kas tad nevēlējās ne slēpties, nedz arī muguras liekt un tā tālāk. Bet izdzīvoja jau prusakveidīgie cilvēciņi, kas bija gatavi dirsu un zābākus laizīt, kas vienmēr laicīgi mācēja palīst malā un nekrist acīs. Tā ir bijis visos masu slaktiņos, kur pirmie karotes saliek tie stiprākie, bet vājākie tikmēr krūmos mokās ar caureju. Arī kaujas laukā vienmēr pirmos apšauj, tos kas skrējuši pašā priekšā. Bet lai nu paliek. Neba nu man te būtu tiesības, par to runāt un kādu kritizēt. Kā tur bībelē precīzi bij:"Nesodiet un netapsiet paši sodīti!"