Hm. ja paskatās dziļāk, tad šie abi darbi ir savstarpēji komplementāri. No vienas puses, "Lolita", kas ir Māksla ar lielo burtu, un, par spīti visam, skaista. un ar k-kādu dziļu iekšēju morāles kodeksu, kura dēļ slepkavība beigās ir pilnīgi attaisnota (filmā tas arī perfekti nostrādāja; Humberts ir labais onkulis, labi, mazliet nenormāls, bet savā veidā mīlošs, un viņš tak tikai visu to labāko Lolitai gribēja, vai ne tā?).
Un "Lolitas dienasgrāmata", kurā nav nekā skaista, nekā morāla, nekā tāda, kas būtu iedvesmotā uh-un-ah vērts (un man bija uh-un-ah, "Lolitu" lasot). Bet toties perfekti atsegts tas aspekts, ka Humbertam nebūt neinteresēja, "kāda" ir Doloresa Heiza. Un lasītājam, kas "Lolitu" lasa ar Humberta acīm (un tādi tomēr ir lielākā daļa, ja vien mans priekšstats par lasīšanu kā procesu nav dziļi kļūdains), arī līdz ar viņu neinteresē Doloresa Heiza kā personība. Tikai kā ikona, kā nimfetes simbols, nevis viņa pati. Un šāds skatījums ir greizs un noziedzīgs pret mīlestību arī tad, ja mīlas objekts nav mazgadīga meitenīte.

Bet to arī nevajag aizmirst. Un vispār, "Lolitas dienasgrāmatas" toč ir obligātā literatūra ikvienam, kas nav uz savas ādas izbaudījis, kas ir bērnu seksuālā izmantošana. Lai rastos priekšstats, kā tas ir. Ar visvisādām niansēm.