nostaļģija...
- brauksi palīgā sienu sakraut?
- ugu, tūlīt, tikai divus mailus aizsūtīšu....

varbūt tomēr nevajadzēja... sienu sakraut... viss bija ok, kamēr neaizbraucām pie vecmammas, kura arī dzīvo tepat Rēzeknē... vajadzēja no garāžas otrā stāva terases noņemt paklāju... uzkāpu un paskatījos uz pilsētu lejā... stāvēju un skatījos kā tālumā brauc mašīnas, staigā mazi cilvēciņi, bet tad... tad es ieraudzīju kaut ko, kas kā ar nazi iegrieza dvēselē... ieraudzīju māju, kur kādreiz dzīvoju... kur pavadīju kaut arī nabadzīgo, tomēr skaisto bērnību... ieraudzīju koka trepes, pa kurām bija jākāpj uz otro stāvu... ieraudzīju mazo koka "kolidoru", kas būtībā bija koka kaste, kas savienoja māju ar trepēm... ilgi stāvēju un skatījos... kādreiz dzirdēju, ka nostaļģija var sākties tikai kaut kur pēc 50... nu nezinu, kā tad lai nosauc šīs jūtas... sāpīgas ilgas pēc tālās skaistās pagātnes? vēl mazliet pagriežot galvu ieraudzīju valsts zemes dienesta ēku, kur kādreiz bija mana rajona bibliotēka... es uz turieni pārstāju staigāt, kad man bija kādi 10 gadi... visu, kas mani interesēja, jau biju izlasījis, bet nenormāli daudzos sējumos izdotos pasaku krājumus "Pasaules bērni" lasīt bija slinkums... vēl mazliet pagriežot galvu, skatienam pavērās teātris... manā bērnībā kinoteātris, uz kuru es mācoties otrajā maiņā, gāju no rīta par rubli skatīties multfilmas... bija kalniņš, no kura es pirmo reizi braucu ar velisopēdu.... mājas, kurās dzīvoja bērnības, nu jau sen aizmirsti, draugi... dīvaini, ka agrāk šeit kāpjot nekad nebiju skatījies apkārt...

braucot laukā no pilsētas, atcerējos sievieti, ar kuru man bija labi pirms gada... un atkal ilgas, sāpīgas, smagas ilgas... vēlme satikt, parunāt...

aizbraucām uz laukiem... smaržoja izkaltušais siens... bet šī smarža bija tik smaga... tā atgādināja vasaru dažus gadus atpakaļ... kad ar dažas nedēļas pirmo reiz satiktu meiteni braucām uz laukiem palīgā strādāt pie siena... pie siena mēs gandrīz nepastrādājām... bet šīs bija divas skaistākās nedēļas manā mūžā... mēnesnīcas mestas ēnas, ezers, zvaigznes, joki un kautrīga tuvināšanās... eiforija divu nedēļu garumā... divas nedēļas, kuras atcerēšos līdz pat nāvei... un varbūt pat ilgāk...