Garastāvoklis: | noguris un apmierināts... |
Mūzika: | Royal Hunt - It's Over |
šodien...
šodien, saucas, Lords aizbrauca uz laukiem uz vienu dienu... paskatīties, kur svinēt dzimšanas dienu... vispār jau jauki, atradu tiešām smuku vietu ar galdiņiem, soliņiem, ugunskura vietu, ezeru, laipu, pludmali un laivu... jūtos labāk, jo šis jautājums visu laiku karājās gaisā... tagad nu ir atrisināts... skatījos vēl vienu vietu, bet to es noraidīju odu esamības un laivas neesamības dēļ... un pludmale nepatika... bet tā vieta bija pat skaistāka par pirmo... daudz skaistāka un mežonīgāka.... tas nekas, ka līdz šai vietai man nācās brist vairāk kā 2 km, bet nu ar mašīnu tur normāli var piebraukt....
šodien braukāju pa vietām, kur es pavadīju savu neapzināto bērnību (~6 gadi) un ļāvos atmiņām... atcerējos, kur bija piesiets suns pie mājas, kur vienmēr ganījās zirgs.... atradu pat ozolu, no kura es mazs būdams ar draudzenēm gudroju kā dabūt nost ozolzīles... braaucu garām draudzeņu mājai, kur uz vijoles centos spēlēt ģitāru... tur - laukos nebiju bijis daudzus gadus... kopš pārvācos uz pilsētu pie vecākiem dzīvot... bet nu atmiņas... atmiņas....
šodien biju kapusvētkos kapos, kur nebiju bijis vairāk kā 13 gadus.... es atcerējos, ka bērnībā man bija tur jāiet pāri šaurai laipiņai (pārsviests koka stumbrs) pāri diezgan platai un krāčainai upei, laipiņa atradās kādus 2 metrus virs šīs upes un es šausmīgi baidījos iekrist... tikko ieradies kapos, es uzreiz nolēmu apskatīt vietu, kas mani visu bērnību tik ļoti bija biedējusi... un to izdarīju.... bērnības atmiņas.... tās ne vienmēr ir objektīvas... ir grūti aprakstīt, cik vīlies es jutos, kad konstatēju, ka milzīgā upe ir maziņš strautiņš, kuram viegli var pāriet gumijas zābakos.... laipiņa tiešām bija tik maza, kā man likās, bet tā bija tikai labi, ja 20 cm virs ūdens... un pa to var arī neiet, var ieskrieties un pārlekt... lūk tā... bērnības atmiņas...
šodien satiku vienu no savām bērnības mīlestībām, kuru pēdējo reizi redzēju kādu 5 gadu vecumā... viņa bija atbraukusi no Slampes pirmo reizi pa daudziem gadiem uz tiem pašiem laukiem, kur biju es... un kā vienmēr nopriecājos, ka bērnībā man bija ļoti laba gaume.... viņā varēja arī iemīlēties... jauks cilvēks... un viņa, kā daudzi citi, teica, ka vēlētos, lai es būtu viņas personīgais psihologs, jo citi vīrieši nesaprot sievietes... nezinu kāpēc, bet es joprojām to uzskatu par komplimentu.... kad kāds saka, ka gribētu, la es esmu viņa psihologs.... jā, un daudzus gadus vēlāk es sapratu, ka mana pieķeršanās viņai bija spēcīgāka, kā citām draudzenēm... pie viņas es par dažām dienām biju ļoti pieradis un vēl ilgi skumu.... un pat izaudzis vēlējos viņu vēlreiz satikt.... un šodien es konstatēju, ka viņai ir skaistas brūnas acis...
šodien gājām jaukt bebru aizsprostus... tas bija pat jautri, jo gandrīz visiem no tiem, kas piedalījās, izdevās ievelties ūdenī līdz kaklam.... aizsprosti man, kā jau pilsētniekam, likās milzīgi, bet vismaz paēdu meža zemenes... nostaigāju daudzus kilometrus, apskatīju otro potenciālo vietu dzimšanas dienas svinībām un stiepu uz mājām divus tīklus ar sēnēm, kas auga kā biezs paklājs (sviesta bekas, ka nemaldos, un baravikas)...
šodien peldējām ar laivu... pa ezeru... mēs tikko izpeldējām ezerā, kā nolūza airis... bija jautri, brālēns no patēva puses pieteicās tēlot gondoljieri, ar vienu airi īrās un tā nu mēs pavadījām patīkamus mirkļus ezera vidū... nelaidu iespēju pacensies iegrūst māsīcu ūdenī un apliet no galvas līdz kājām savu bērnības mīlestību... bija patīkami saulrieta laikā peldēt pa ezeru laivā bez airiem un vērot kā vienā krastā kaili vīrieši draudzīgi smaidot mūsu meitenēm lec iekšā ezerā...
ir patīkami reizēm izrauties pie dabas... atpūsties no interneta, no mūžīgās steigas, pavērot piedzērušu cilvēku uzvedību un visu laiku apmierināti smaidīt, ko es vispār parasti cenšos nedarīt...