jā, eques Venti, Tev ir taisnība... mēs nekad viens otram neesam kratījuši sirdi un to es sapratu tikai tad, kad biju pie Tevis kojās... Tu sāki kaut ko jautāt un kaut ko stāstīt, bet es sapratu, ka es nevēlos, lai mēs viens par otru kaut ko zinātu... briesmīgi protams, jo es vienmēr Tevi esmu uzskatījis par savu labāko draugu... un tad es sapratu, ka ja es par Tevi kaut ko uzzināšu, tas var mainīties... un vēl man sāp sirds, kad labi draugi stāsta par savām problēmām, tāpēc tas drīzāk bija tāds egoistisks solis... negribēju, lai Tu krati man sirdi tāpēc, ka negribēju, lai sāp... man ir cilvēki, kuriem es izkratu sirdi un uzklausu es gandrīz visus... bet ir divi cilvēki no maniem senākajiem draugiem, kurus es nespēju uzklausīt.. tā nu tas ir... diemžēl... a par rakstāmgalda stikliem... nu tā bija atvadu vēstule iepriekšējai meitenei, bet par suicīdu es nekad mūžā neesmu domājis attiecībā pret sevi... pārāk mīlu es šo dzīvi, lai tā paņemtu un aizbēgtu no tās... vienmēr esmu uzskatījis pašnāvniekus par gļēvuļiem un pats sevi es par tādu neuzskatu...

a vientulība... nu tā nav vientulība, kad nav draugu... tā ir vientulība, kad neviena nav blakus... kad unintended ir Rēzeknē, viņa daudz laika pavada pie manis un es nejūtos vientuļš, bet vairāk Rēzeknē nav daudz cilvēku, kuri būtu gatavi ziedot savu laiku, lai sēdētu pie manis, dzertu tēju un spriestu par eksistenciāliem jautājumiem... tas arī ir pamats manai vientulībai...

atsūti man uz mailu to fragmentu no Doriana trešās daļas, jāmēģina rakstīt tālāk... ;))