vientulība...
nu doma ta ir saglabājusies, nekur tā nepaliks, bet nenormāli sāp acis, kad 2 diennaktis nav gulētas un arī domas putrojas.... skan Therion... perfekts kora efekts pie metāliskas mūzikas, šad tad parādās kādi skandināviski vai ēģiptiski motīvi... pēdējo nedēļu jau pavadu vientulībā... so pie "why so lonely" jau esmu pieradis.... nav nekā briesmīgāka, kā vārtīties pa gultu, nevarot aizmigt un apzinoties, ka mīļotā cilvēka nav blakus, neviens tevi neapķer un neuzliek galvu uz krūtīm.... tā ir visīstākā vientulība... vientulība ir nevis tad, kad kaut kas ir, kā piemēram, kad mūki dzīvo vienantnē ar sevi kalnos, bet gan tad, kad kaut kas ir zaudēts... tikai tad, kad kaut kas zaudēts var rasties vientulības sajūta, kas nes līdzi zināmas ciešanas.... un šīs ciešanas var būt nepanesamas.... cik reizes šādas vientulības dēļ man ir bijušas smagas depresijas.... sākumā tu nevari gulēt, ēst, domāt... sēdi un apātiski spaidi tastatūras pogas un rodas dažādas murgainas domas, vēlāk kļūst daudz maz vienalga (pēc trankvilizatoru zirga devas) un nekas vairāk neuztrauc un neinteresē... bet trankvilizatori var nomierināt nervus, bet tie nenoņem vientulības sajūtu... tā paliek un turpina dzīvot tur iekšā.... un tagad katru vakaru ejot gulēt es ilgi nevarēšu aizmigt, jo gulta ir nepierasti tukša, nav maiguma, kas mājo tajā.... un no rītiem es modīšos nevis no skūpsta uz pieres, bet gan no galvassāpēm... bet tad viss daudz maz pāries, bet pilnībā nepāries nekad....

vot tā sanāca... taisījos uzrakstīt to, ka neko nevēlos rakstīt, a sanāca....