sievietes...
kādreiz Šekspīrs savā traģēdijā "Romeo un Džuljeta" rakstīja par to, ka vārdi "love and blood" labi veido atskaņas... es par to kādu gadu atpakaļ uzrakstīju eseju Льюбовь.
būtībā arī es neizjūtu īpašu riebumu no asinīm... mani ilgi sauca par Drakulu un pirmo reizi šīs iesaukas izcelsme ir meklējama laikā, kad man bija četri vai mazliet vairāk gadi un es ar draudzeni spēlējos pagalmā un gandrīz pārkodu viņai kaklu, gudrāki un vecāki cilvēki mani nosauca par Drakulu, vēlāk arī tie, kas atverējās šo notikumu... bet šo iesauku es biju ieguvis vēl vismaz trīs reizes neatkarīgi no šī notikuma.... nē, ne jau asiņu skats radīja vemšanu... ne jau asinis... patiesībā tās bija fizioloģiskās reakcijas, kas radās sakarā ar asiņu zaudēšanu un arī neapzināto vēlmi aiziet no šīs pasaules... vemjot, tāpat kā noasiņojot, cilvēks zaudē daudz šķidruma, kā rezultātā organisms vairāk nespēj normāli funkcionēt un aiziet bojā....
bet es to rakstot patiešām izjutu visu, par ko es rakstīju... mājas lapā, kurā bija ielikts šis raksts pēcvārdā bija rakstīts par to, ka es tiešām sāku vemt... ļoti dīvainas izjūtas rodas rakstot par pašnāvību un tajā pašā laikā pašam to izjūtot uz savas ādas... sanāk tā, ka ir pašnāvība, bet nav rezultāta... un mocības turpinās...