kā man viss ir apnicis....
mēnesi atpakaļ uzrakstīts rakstiņš ļoti atbilst pašreizējam stāvoklim....

Es vairāk nevaru, viss ir noriebies... Ir apnikusi šī dzīve, kas tajā vēl ir atlicis? Sāpes, ciešanas un mūžīgas ilgas pēc tās, kas ir aizgājusi? Kāda jēga ir dzīvot, ja tas vairāk nesagādā nekādu prieku? Kāda jēga ir pastāvēt šai aklajā un kurlajā pasaulē, kura neredz un nedzird savu bērnu ciešanas? Kam vispār vēl ir jēga? Dzīvot? Jā, mūs vienmēr ir mācījuši, ka ir jādzīvo, ka cilvēks ir nācis pasaulē, lai dzīvotu, bet priekš kam? Kāda tam visam ir jēga? Vai nav daudz vienkāršāk pārtraukt ciešanas un doties uz turieni, kur mīlestībai vairāk nav nozīmes, kur tādu nepazīst? Kad es biju vēl bērns, es staigāju svētdienas skolā... Mums mācīja, ka pašnāvība ir vislielākais noziegums, slepkavība, kuru nevar izpirkt... Bet cilvēkam maz rūp viņpasaule, ja šajā pasaulē viss ir zaudēts.
Es atceros, ka aiz galda stāv stikls, kuru es kādreiz gribēju uzlikt uz galda, lai apakšā varētu palikt dažādas zīmītes. Es izvelku ārā šo stiklu un atbalstu pret galdu, vietā kur tas saskaras ar metāla atvilktni, iebāžu kreklu, lai nebūtu pārāk liels troksnis. Uzgriežu skaļāk mūziku. Skan Waltari – Death metal symphony in deep C. Perfekta kaverversija Bēthovena 8. simfonijai. Es paņemu savu mīļāko porcelāna statueti un triecu ar to pret stiklu. Statuete iztur, stikla lauskas sabirst uz paklāja. Es sāku pārlasīt lauskas, meklējot kādu ar asākām malām un sagriežu pirkstu. Automātiski pirkstu iebāžu mutē, bet kad es saprotu situācijas komiskumu, man sākas smieklu lēkme. Es izvēlos asāko lausku un piespiežu sev pie kreisās rokas delnas locītavas. Izspiežas sīka asins lāsīte. Man sāk reibt galva, es apsēžos krēslā un uzspiežu stikla lausku stiprāk un velku līdz elkoņa locītavai. No uzšķērstās rokas straumē tek asinis, un nedaudz nokļūst man uz mēles. Es sajūtu šo mazliet saldo, ar tikko jūtamu metāla piegaršu garšu. Man nenormāli reibst galva. Asinis tek datora tastatūrā, es domāju, ka tā var nobloķēties. Es atslīgstu krēslā, no galvas reiboņas man kļūst nelabi, gribas vemt, sirds sāk boikotēt. Es sāku domāt, vai es tiešām vēlos mirt. Kā caur miglu atceros notikušo un ar notirpušu labo roku sataustu stikla lausku, es vēlos to pārņemt ar kreiso, bet roka neklausa. Arī labā ir palikusi vāja un es vairāk nevaru noturēt šo lausku..... laikam biju uz dažām sekundēm paģībis, kuņģis raustās konvulsijās, galva reibst tā, ka neko apkārt īpaši vairāk neuztveru. Prātā rodas doma, interesanti, cik man vēl ir palicis, atceros anekdoti par to, kad jautā, cik ilgi cilvēks krīt no devītā stāva, atbilde bija – līdz mūža galam. Es laikam smejos. Manas drēbes ir notraipītas ar asinīm un es iedomājos, ka mammai taču vēlāk būs jāmazgā. Man paliek kauns par izdarīto. Es nokrītu no krēsla uz stikla lauskām, dažas laikam man iedūrās mugurā, bet par to es neesmu pārliecināts. Viss paliek tumšs. Es vēl domāju, ka nekas nav beidzies un mēs vēl būsim kopā...............................................................................
©Lord Andrey de Initio (21.11.2002.)