Man pilnīgi identiskas sajūtas pārņem. Kopš 9.ās klases vairs neesmu tā nopietni kāvies - arī pacifisms un zināms riebums pret kaušanos. Taču enivei reizēm gribās kādam iesist, sajust tā otra cilvēka sāpes un pašam dabūt pa seju un vienkārši sarīkot sportisku cīņu. Vēlēšanās kādreiz izmēģināt kendo, vai kādus citus kautiņus ar aukstiem ieročiem. Šovasar, atceros pēc dzertiņa Murjāņos, sarīkojam prikola pēc divkaujas ar koka nūjām. Es jau negribu protams lielīties, taču visus noliku, pat fiziski stiprākos - tomēr kariņi pa Rēzeknes strojkām nav gājuši secen :)