Jā, ir cilvēkiem tāda izcili nejauka īpašība... Kad negatīvā informācija nonāk - tad šķiet "ārprāts, ja tagad jau ir tik slikti, ka man pat saka - tad ko es esmu paspējis sastrādāt pirms tam..."

Pamocījos, pamocījos kādu laiku domās par šo īpatnību... nezinu, pat sevī ar to galā neesmu tikusi - tik daudz, ka laipni palūdzu vai nu stāstīt visu un uzreiz, vai klusēt - jo tās detaļas, kad no "pavisam līst pāri malām" dzirdēt ir vistraumējošāk...

Bet kāpēc lai psihologam būtu jācenšas īpaši mīkstināt... vai tad tā viņam var palīdzēt?

Starp citu, atļaušos iebilst - tas apraksts nebūt nav arī tik slikts. Izmetot daļu "stresains radījums, kas pats nejēdz ko grib un tāpēc cieš" - tur jau nekā tāda īpaši negatīva nemaz arī nav...

note to self. atkal verbālā caureja svešā žurnālā... ehh...