salidojums...
kāpēc vienmēr jājūtas par visu vainīgam... "žēl, ka Tu negribi iet uz Rēvisu vai Klondaiku, gribējās parunāt, bet ja nē, nē"... "I'm in Revis"... jā ieradās pēc pusotras stundas, nosvieda man uz ceļiem somu un aizgāja dejot... nācās nogaidīt vairāk par pusstundu, kamēr viņai tomēr aizsūtīju sms, ka esmu piedzēries un taisos uz mājām... parunājām... un kāda jēga...
"kā Tev iet?"
"atpūšos..."
"un kā citādi?"
"atpūšos..."
"kā pašai?"
man tiešām prieks, ka viņa pamazām sāk atmest visus savus kaitīgos ieradumus, kad mēs vēl bijām kopā, viņa to ne īpaši intensīvi darīja... tagad tas notiek... tas ir jauki, tas vismaz ļauj tik ļoti par viņu neuztraukties... tieši par to es uztraucos, kas mēs šķīrāmies - kas ar viņu notiks... bet viņa ir daudz maz kārtībā... varētu pat teikt, ka lielākā mērā kārtībā, kā tas bija agrāk... tas labi, ja tā nav kārtējā ilūzija... bet vienalga mūsu saruna beidzās ar to, ka es viņai neuzticos un kā jau ierasts - pagriezās un aizskrēja projām... nepatīk, kad bēg projām, tas liek justies vainīgam... un baidīties... es nemīlu zaudēt draugus, bet kā draugs man viņa ir ļoti svarīga...

es laikam esmu nopelnījis internet-atkarību... ierodos mājās stāvoklī, kad uz kājām nav iespējams nostāvēt un pirmais ko izdaru - es ieslēdzu internetu... a tā kā būtu jāiet jāizguļas...