un tā, pēdējais cilvēks atteicās braukt uz Jaunā gada svinēšanu pie manis... palieku viens... vispār jau ja kalns neiet pie Muhameda, Muhameds iet pie kalna, bet šķiet, ka ne šajā gadījumā... pirmkārt jau nekur tā īpaši netiku aicināts, otrkārt - uz Rīgu braukt es negribu... būs vien jāsagaida gultā ar grāmatu...

bet šodien ir Ziemassvētki... jauki svētki... viss tiek svinēts ģimenes lokā (no kura es aiztinos ap 13-tiem uz mājām un ielīdu gultā, kur atrados līdz 20:30, kad vecāki atgriezās no laukiem).. šodien visiem ir "apdāvināšanas prieks", ko es nekad neesmu izjutis, jo mokas, kas tiek veltītas piemērotas dāvanas meklēšanai, neattaisno to nelielo prieciņu, kas ir ieraugot dāvanas saņēmēja sejā smaidu... tāpēc es parasti izceļos ar to, ka nevienu neapdāvinu... bet Ziemassvētki ir gaiši svētki un ja es sadegtu visas šodien iegūtās svecītes, tie kļūtu vēl daudz gaišāki... bet šodien negribas gaismu un tāpēc nedeg pat tās sveces, kas deg katru dienu... bija jau protams jauki atsaiņojot katru dāvanu aizvainot dāvinātājus ar notēloti notēlotu prieku katru reizi naivā balstiņā iesaucoties "o, svecīte"... es biju vienīgais manā ģimenē, kas šogad saņēma sveces... laikam jau tāpēc, ka visiem ar tām asociējos, bet es jau tik pat labi varētu visiem dāvināt spuldzītes... bet tagad man ir pietiekoši svecīšu, ko varēs pārdāvināt rīt aizejot uz tēva dzimšanas dienas svinībām, kur salasīsies tās-puses radi, kurus lielu daļu es nepazīstu un katru gadu iepazīstos no jauna... tāds nu sadists es esmu... pārdāvinu saņemtās konveijertipa dāvanas... bet ko nu padarīsi... jaunība ir traks laiks...