šodien ļoti gribas citēt Lukjaņenko....
"Сегодня я стал смертью, а смерть стала мной.
Так бывает."

dīvaini, noklausījos fragmentu no vienas Raison D'Etre dziesmiņas un vēl vairāk nesagribējās dzīvot... bet joprojām arī mirt negribas... cik neloģisks stāvoklis... kā sasniedzot satori... vairāk neko negribas... neko arī nevajag...