nezinu, cik daudz Tu esi zaudējusi... manā gadījumā mūzika man ir dzīves backgroundmusic... tā skan visu laiku un kamēr tā ir tāda, kas man patīk, es to bieži vien pat nepamanu, bet kad sāk skanēt kaut kas, kas manā dzīvē galīgi neiederas, Lords kļūst agresīvs, spļaudās, skrāpē acis un cenšas kādam trāpīt ar krēslu pa muguru.... ja izķēmo manu bacground'a mūziku, tātad izķēmo manu dzīvi... un to es nespēju piedot... ;))

"spirituālu baudījumu" es izjūtu ārkārtīgi reti un tikai pirmās reizes dzirdot kaut ko, pēc manām domām, tiešām perfektu... tad var novērot, kā Lords ar stulbu smaidiņu pa visu ģīmi pēkšņi pamet darīto novārtā un vērsis skatienu nekurienē mierīgi jūk prātā... pirmais, ko es atceros, bija tas pats Moriconne's Le Vent Le Cry (bija ārkārtīgi spēcīgas emocijas... kaut gan tas bija vismaz 10 gadus atpakaļ, joprojām atceros visu ko tad domāju un kā jutos) un pēdējais, ja nemaldos - The 69 Eyes - The Chair...