tas bija tajā brīdī, kad rakstīju, bet tagad atkal kaut kāds akmens ir uzgūlies uz sirds un neiet nost... kaut kā smagi... sēžu un sastādu protokolus, jo neko citu darīt negribas... gribas ar kādu runāties, bet nav ar ko... gribas, lai kāds atbrauktu un pabūtu ar mani, bet nav jau kam... vispār dzīve sāk likties nežēlīga... gribas mieru un po#ujismu, kā tas ir parasti, bet nav... diemžēl nav... auksti, jāiet pēc šalles, jāsatinas šallē, kājas jāietin segā un jāsūc mate... un jāraksta analīze... negribi šonakt atbraukt uz Rēzekni un padziedāt duetā Āriju?