dažādu personu dažādas atklāsmes vienādos apstākļos...
atklāsme #1, persona #1

"Nogurums, dzīves apnikums, eksistenciālās krīzes... Tas viss saplūst vienā, pāraugot lielā, pulsējošā sāpē"

Tas ir tas, kas nāk prātā klausoties smago mūziku tās cienīgāju aplenkumā. Vide rada emocijas. Smagajā mūzikā vienmēr nozmīmīgu vietu ieņēmusi nāvo, nolemtība, ļaunuma uzvara, etc. Mūzikas iejas tiek atspoguļotas tās cienītāju apģērbā, uzvedībā un runas stilā. Atrodoties starp šādiem cilvēkim, mūzikas propogandētā dzīves pieeja automātiski pāriet uz indivīdu. Mūzika rada emocijas, parāda "tagad tu jūti prieku/skumjas/izmisumu!"

Un vispār, kāpēc es šito rakstu? Vienkārši sēžu metāla pasākumā un man nenormāli nāk miegs un rakstot šo jau četras reizes aizmigu.

atklāsme #2, persona #2

Sēžot metāla pasākumā, acumirklī atsaucu atmiņā tos laikus, kad šādu pasākumu apmeklēšana bija ikmēneša svarīgākais notikums. Toreiz mani šī mūzika un tās klausītāji iedvesmoja; tikai šādos pasākumos es varēju izlādēties, beidzot neko netēlojot brīvi izrādīt savu melno dvēseli. Vismaz toreiz man likās, ka tā ir melna. Vajadzēja un gribējās ģērbties melnā, apkārties ar lētu sudraba imitāciju kalnu no galvas līdz papēžiem. Tolaik likās baigi cool sadzert ar kādu mataino tubrālības, izpīpēt kāsīti, neatcerēties kā un kur rīts sagaidīts, pirmajā rindā matus izpurināt utt.

A tagad - esmu fona vērotājs, kaut kur distancējies no visa tā. Da i nezinu, vai man šis viss melnums vairs ir vajadzīgs. Something is lost. Smth is that I have found.

Vai man patiks? We'll see. So far... cīnos ar apātiju. Un smejos par Lorda miegainību =)