mans dēls...
reizēm cilvēks dzīvo savu nožēlojamo dzīvi, velk savu bezjēdzīgo eksistenci un kaut ko tajā arī sasniedz.. vai arī nesasniedz neko... krieviem ir paruna par to, ka pirtī ģenerālis un ierindnieks ir vienlīdzīgi... jo pirtī uzplečos neviens neiet... tāpat arī nāvē... bagātais un nabagais ir vienlīdzīgi, jo nāvē zeltu nepaņemsi... nav svarīgi, kā cilvēks nodzīvo savu dzīvi, rezultāts ir viens un tas pats... tai pašai krievu tautai ir tosts par to, ka kad cilvēks dzimst, viņš raud, visi pārējie smejas... un tiek piedāvāts iedzert par to, lai mājas saimnieks nodzīvotu tādu dzīvi, ka kad tas mirs, lai viņš smietos, bet visi pārējie raudātu... varbūt tā arī ir dzīves jēga? nodzīvot tā, lai nebūtu ko nožēlot... izdarīt visu, kas darāms šeit uz zemes, ar visiem dzīvot mierā un saticībā un nomirt ar smaidu uz lūpām? skaisti... un utopiski... man gan jau vairākus gadus liekas, ka vienīgais, kā man vēl trūkst, lai es varētu nomirt ar smaidu, ir dēls... gribas izaudzināt dēlu... bet te nu sākas problēmas... lai normāli izaudzinātu dēlu, sākumā jāpabeidz izglītošanās un jādabū darbs, lai varētu atļauties sievu un bērnu... tātad rodas iemesls padzīvot līdz augstskolas beigšanai, tad līdz apmierinoša materiālā stāvokļa un dzīves apstākļu sasniegšanai... tad līdz precībām ar sievieti, kas būtu cienīga iznēsāt manu bērnu... tad līdz bērna dzimšanai... un tad līdz septiņu gadu vecumam... tā nu es kādos 40 gados varētu mierīgi nomirt... bet cilvēks jau tāpēc ir cilvēks, ka viņš vienmēr atrod iemeslu turpināt dzīvot... un lai gan es sasniegtu visu, ko es esmu vēlējies dzīvē sasniegt, tas ir, izaudzinātu dēlu, es būtu atradis citu iemeslu dzīvei un turpinātu dzīvi, lai realizētu to... kaut gan no otras puses... ja mani nāve pārsteigtu pēc dēla izaudzināšanas, kamēr es censtos sasniegt nākamo mērķi, es domāju, ka es tik un tā varētu mirt ar smaidu... vienīgais, ko es dzīvei esmu parādā, ir dēls... bet varbūt tas vienkārši ir iemesls, kāpēc es vēlos dzīvot... ne labāks un ne sliktāks par citiem... citi dzīvo, lai baudītu dzīvi, citi - lai veidotu karjeru... bet man atgriežas tas dvēseles stāvoklis, kad gribas noslēpties no netīrās pasaules kādā jezuītu vai dominikāņu klosterī... es domāju, ka es tā arī darītu, ja vien ne mana vēlēšanās izaudzināt dēlu... bet varbūt tomēr nevajag dēlu? varbūt šī pasaule būs pārāk netīra arī viņam? vai arī viņš būs jaunā laikmeta cilvēks un dzīvi uztvers kā dāvanu un kā aicinājumu to izbaudīt... bet tā jau ir mana vaina, ka es dzīvi uztveru tik konservatīvi un puritāniski... un nedomāju, ka manam dēlam būs tādi paši uzskati... interesanti, vai mans dēls pratīs tik pat viegli atteikties no cilvēkiem, kuri tam būs dārgi, kā viņa tēvs... ceru, ka jā... ja viņš to iemācīsies, iespējams, ka viņš arī iemācīsies būt laimīgs... bet tas ir vissvarīgākais...