nez, cik es sevi atceros, man vienmēr apkārt ir bijušas meitenes... un bieži vien tas mulsināja tās "vienīgās"... bieži vien viņas atteicās saprast, ka man šie harēmi (tas nav manis dotais apzīmējums... pirmā to izdomāja mana pirmā meitene diskusijā ar manu mammu... vēlāk neatkarīgi vieni no otriem arī citi cilvēki sāka lietot šo apzīmējumu) ir vienīgi apbrīnai... vienīgi tāpēc, ka es jūtos labāk, ja man apkārt ir skaistums... arī no porcelāna man nav nekādas praktiskas jēgas... bet tas man ir gandrīz vai dārgāks par visu pasaulē... un jā... es zinu, ka esmu dīvains...