heh, pazīstama situācija, tikai pilsētas pretējā kārtībā. man bija mājāzis vārdā Ļidija Ivanovna (diemžēl ar Cyrilic esam uz Jūs), kura neļāva man saukt ciemos draugus, bet, ja es aizgāju pie kāda, centās pamodināt manī tikumisku nožēlu par padarīto.

runājot par tām cilpām. tam ir domāti radi. stāvot un krītot par tuvākajiem, gribās draugus, kas i negaida, i necer. vienkārši gribas "bezpienākumu" attiecības ar tiem.

gribēt jau nav kaitīgi.