Samurajs pēdējais... jeb kā man nepatīk Krūzs... pēc Abre Les Ojos izkropļošanas iekš Vanilla Sky...
noskatījos pēdējo samuraju un nolēmu, ka būs jāpastudē Japānas vēsture... kaut kas mani šajā filmā mulsināja... ne tik daudz notikumu izklāstā, kā atsevišķās ainās likās dīvaini paradumi... un vispār dīvainas asociācijas radīja šī filma... sākumā ar grieķu nostāstu par Oidipu, tad ar alķīmisko čūsku, kas aprij savu asti... vēl mulsināja tas, ka pēdējā samuraja gods tika piešķirts amerikāņu barbaram... cik es zinu, par samuraju nekļūst, par tādu piedzimst... un jebkurā gadījumā, japāņiem ir ļoti svarīga asiņu tīrība... ja nav tīrasinīgs japānis, bet ar kaut kādu ķīniešu vai citu brāļu tautu piejaukumu, nevarēja kļūt pat par imperatora slepenpolicijas "locekli" - nindzu, kur nu vēl par samuraju... nu labi, pieņemsim, ka "samurajs" bija epitets... bet vēl mani mulsināja tas, kā vienkārš amerikāņu barbars tuvcīņā nogalināja veselu baru izcilu samuraju ("izcilu" šeit nebija vajadzīgs, jo samuraji paši par sevi bija izcili), kas kopš dzimšanas trenējas zobenu cīņās... a amerikānis pārsvarā nodarbojās ar to, ka ar vinčesteru šāva pa bēgošiem indiāņiem... nu labi, varbūt viņš arī mācēja atvēzēties ar zobenu, bet pret samuraju diez vai tas ko līdzētu... tomēr tā ir karotāju kasta... cik atceros, samuraji bija vienīgie, kas drīkstēja nēsāt ieročus... nu jā... ok, pakāvās viņi, savāca amerikāņu kapteini uz savu ciematiņu, barbars samācījās japāņu valodu, iemācījās cīnīties (un kā šeit izrādījās, tad nemaz tik meistarīgs cīņu mākslās viņš nebija), samīlējās sava upura sievā, apguva zieda skaistuma filosofiju, iemācījās rakstīt haiku (un šeit mācība mūsējiem haiku "dzejniekiem"... īsta haika nerodas no tā, ka cilvēks apsēžas un uzraksta trīs rindiņas... haiku ir dvēseles stāvoklis... un cik man zināms, labākās haiku ir tapušas gadiem ilgi), pārgāja pie tiem, kas viņam bija tuvāki un parakstīja sev nāves spriedumu... nu labi, es neko nesaku par to, ka cīņas laukā izdzīvoja tikai viņš... tas ir normāli... viņš vienkārši veiksmīgi izvairījās no ložmetēju lodēm (un tomēr man likās mazliet par krutu ložmetēji 1870-ajiem)... beigas man patika, visi samuraji nomira... bet samulsināja, ka amerikāņu barbars zina stāstu par cīņu pie Termopilu pārejas... un vēl man patika, ka visi paklanījās mirušajiem samurajiem... ļoti laba vēstures interpretācija... tas man patika... nepatika, ka vienīgi amerikānis atradās uz kaujas lauka un izskatījās, ka visi klanās viņam... kad es par to iedomājos, saviebos, jo iedomājos, ka tas ir pirmais, kas noteikti nāk prātā vidusmēra amerikānim... vai arī es pārvērtēju šo tautu... hmm, nu jā, un man būtu paticis, ja beigu beigās viņš tomēr būtu uztaisījis seppuku... kad stāvēja ceļos pie imperatora kājām... vai arī imperators būtu pavēlējis viņu sodīt ar nāvi... tas būtu labi... vēl labāk būtu, ja viņam vispār neļautu skatīti imperatoru vaigā... tomēr tas nebija pieņemts... un pārāk "cilvēcisks" bija imperators... tas man nepatika... tomēr imperators pirmām kārtām jau ir simbols... lai arī viņa vārds ir likums, tomēr viņš drīkst teikt tikai to, kas paredzēts ļoti stingrā kodeksā... un ja viņš teiktu kaut ko ārpus tā, viņa padotie varētu viņu ē... likvidēt, teiksim tā... iespējams, protams, ka laikā, kad šie notikumi risinājās, viss bija mainījies un imperators bija ne tikai garīga autoritāte... hmm, noteikti, ka vēl bija lietas, kas man patika un kas nepatika, bet lai nu paliek...

un jā, izrādās, ka es esmu spēris soli uz priekšu... no ļoti nelīdzsvarota stāvokļa, kāda pārvarēšanai man pirms gada būtu vajadzīga nedēļa, atguvu dvēseles mieru un līdzsvaru dažu stundu laikā... jāturpina censties atbrīvoties no nelīdzsvarotības uz visiem laikiem...