par divdesmit-divdesmit
Jāatzīst, ka pat neskatoties uz to, ka šis gads pagāja kara apstākļos (apmēram šādu atmosfēru es vienmēr esmu iztēlojies 21. gadsimta kara laikā), tas bija pārsteidzoši labs.

Visgrūtāk bija sadzīvot ar domu un sajūtu, ka Latvijai tagad ir robežas, ka jāsmok zem maskas (un ja gada sākumā tas vēl bija diezgan kuriozi, nepilna gada laikā pasaule ir pilnībā mainījusies un mums ir pilnas ielas ar babiņām-nindzām) un kad pienāca ziņa par komandantstundu... ir nedaudz grūti dzīvot kara apstākļos. Šis gads ļāva skatīt vaigā vienu no cilvēku psiholoģijas šķautnēm, par kuru es savulaik daudz biju domājis. Tas arī saistīts ar kara apstākļiem, ar situāciju, kad cilvēki sajūt briesmas savai un savu tuvinieku dzīvībai. Varēja skaidri redzēt, kas ir tie cilvēki, kas žāvē sausiņus un zem ābeles rok bunkuru, lai paslēptos tajā ar visu ģimeni, kas ir tie, kuri vācas kompānijās un iet "sist žīdus", kuri ir tie, kuri pamet visus savus tuvos un mīļos un aiziet mežos, lai glābtu savas dzīvības... un kuri no pēdējiem pēc laika ņem šauteni un iet laupīt viensētas un neuzmanīgus ceļiniekus. Bet jo īpaši - kā cilvēki sarod un sadzīvo ar kara apstākļiem. Un cik maz ir tādu, kuri iemanās saglabāt vēsu prātu. Pozitīvi arī tas, ka tagad es diezgan droši zinu, ar ko no saviem draugiem, paziņām un radiem es centīšos nekad nenonākt jebkādās kritiskās situācijās. Bet arī kopumā cilvēki šī gada laikā ir krietni atsijājušies. Nu, tas laikam nav slikti. Paliek jau vienmēr uzticamākie.

Bija ļoti skumji, ka nebija iespējas ceļot ārpus valsts. Kā jau ierasts, jauno gadu sagaidījām ne-mājās - 1. janvāra rītā pamodāmies industriālā Ungārijas pilsētā Dunaujvaroš (precīzāk, tās pievārtē), pa ceļam uz mājām vēl paspējām īsi apmeklēt Slovākiju, Čehiju, Poliju un Kaļiņingradas apgabalu, un uz Līgo aizmukām no Latvijas uz Trāķiem, bet ne īpaši trāpījām, izrādījās, ka Trāķos puse Latvijas savākusies. Un pēdējā reize, kad biju ārpus Latvijas bija septembra sākumā, kad aizbraucu uz Viļņu savākt no lidostas draudzeni - uz leišu zemes kāju spēru tikai Viļņas lidostas stāvvietā, turklāt, viņiem jau bija obligātais masku režīms un man bija tikai krāsotāju maska. Sākumā bija paredzēts doties uz Azoru salām pavasarī, bet ļoti ātri kļuva skaidrs, ka tas nebūs iespējams, tāpēc nopirkām biļetes uz rudeni... un zaudējām naudu. Līdz ar to arī ieteikums - krīzes situācijās labāk biļetes cauri Kiwi nepirkt, bet iet pa tiešo pie aviosabiedrībām. Deprivācija pēc ceļojumiem ir sasniegusi līmeni, ka es būtu gatavs braukt pat uz gruzijām, armēnijām un citiem tuvajiem austrumiem. Līdz indijām un taizemēm gan vēl neesmu nodeprivējies. Un jā, negaidīti gribas atkal uz Ameriku. Kad devos no Amerikas projām, nedomāju, ka es kādreiz varētu skumt pēc šīs valsts.

Apstāklim, ka robežas ir ciet gan izrādījās arī vairāki plusi. Pirmkārt - mēs nekad nebijām tik daudz ceļojuši pa Latviju. Un atrodam jaunas un interesantas vietas ne tikai Kurzemē, kura arī pirms tam likās ne līdz galam izpētīta - mēs teju katru mēnesi atrodam kaut ko pavisam jaunu tepat Latgalē. Otrs pluss neceļošanai nebija acīmredzams un to atskārtām tikai pavisam nesen. Pēdējā gada laikā mūsu bibliotēka papildinājās par 509 sējumiem... Tas ir tikai nedaudz mazāk par pusi no kopējā grāmatu skaita (1272). Tā kā mēs ļoti reti pērkam grāmatas pa 1-2-5-10 eiro, pat neskatoties uz to, ka daudzas grāmatas pie mums nonāca par velti (šogad palīdzēju sadalīt divas aizgājēju bibliotēkas), bet tā pat nebija puse no visām grāmatām... uz grāmatām mēs iztērējām mežonīgi daudz naudas un vienā brīdī apsēdos un sāku domāt no kurienes mums nauda visām šīm grāmatām... atbilde izrādījās gaužām vienkārša - mēs šogad neceļojām. Mēs neprotam sekot līdzi saviem izdevumiem un pastāvīgi vai nu esam parādos vai atrodam mistiskas "zanačkas" (šītā bija, kad atgriezāmies no Amerikas... pašiverējot pa māju izdevās sakasīt pietiekoši naudas, lai nopirktu tīri normālu mašīnu (nu ok, gandrīz pusi summas tik un tā aizņēmāmies)). Tā kā bibliotēka aug un tā jau ir sadalījusies pa četrām mājām - pamazām grāmatas, kuras nav jātur pa rokai vai nav mežonīgi dārgas, mēs vedam uz Regitas mammas mājām. Viss, kas saistīts ar foto stāv manā darbnīcā, bet visādi apvāršņi, kopotie raksti un tamlīdzīga Padomju laiku makulatūra dodas uz lauku mājām un tur jau ir kaut kas pie 500 - 700 grāmatām (tās gan netiek uzskatītas, tāpēc neietilpst tajos 1272 sējumos). Bez tam klāt nākušas dažādas senas un interesantas kartes (kartes it kā ir Regitas hobijs, es no viņas slēpju to, ka mani tās interesē pat vairāk kā viņu pašu. Nu un šādas tādas atklātnes ar Rēzeknes skatiem arī nākušas klāt, ieskaitot vienu super retu, kuru nopirku izsolē par 60 eiro. Ja man pirms gada kāds būtu teicis, ka es izmetīšu 60 eiro par atklātni, es sirsnīgu paķiķinātu.

Intereses un grāmatu fokuss nav stipri mainījies, taču vieglas svārstības ir manāmas. Mazāk, bet joprojām gana intensīvi nāk klāt etnogrāfija un pilsētplānošana. Psiholoģijas un socioloģijas jau labu laiku vairāk nepērku. Literatūru arī praktiski nē. Pārsvarā tomēr vēsture un arhitektūra. Vispār, šogad cenšos mācīties domāt (un rakstīt) vēsturiski. Pa šo gadu ar draudzeni uzrakstījām un izdevām ceļvedi, kas, būtībā, ir neliela Rēzeknes vēstures grāmatiņa. Es to uzskatu par super mega feilu un turpinu pārrakstīt, slīpēt, labot un apaudzēt ceļvedī publicētos rakstus. Un es ticu, ka divu - trīs gadu laikā es varētu radīt tekstu, kuru pašam būtu gan interesanti, gan patīkami lasīt. Un kas arī pašam kalpotu par sava veida rokasgrāmatu reģiona vēsturē. Pagaidām iet lēni, jo nekāds akadēmiskais vēsturnieks es neesmu un domāt vēsturiskās kategorijās pagaidām neprotu, t.i., darba procesā pastāvīgi rodas jauni insaiti. Šobrīd man jau iet krietni raitāk kā pirms mēnešiem četriem. Ja tā turpināsies, domāju, ka to apjomu, ko rakstīju mēnešus trīs, pēc gada - diviem, varētu uzrakstīt pa nedēļu, turklāt krietni augstākā līmenī. Nu jā.

Nu jā, man tagad ir laiks lasīt un rakstīt - šogad kļuva galīgi skaidrs, ka es laikam jau nestrādāšu normālu algotu darbu. T.i., pagaidām man vēl ir darbs, par kuru es arī regulāri saņemu algu, taču darba kā tāda tur ir ļoti maz, tāpēc jau pēdējos gadus trīs gaidu, kad mani atlaidīs. Apgrozījums produktam krīt un šobrīd ir nonācis tik tālu, ka tas knapi nopelna pietiekoši naudas darbinieku algām. Ilgi tas neturpināsies, tāpēc gan jau nākamā gada pārskatā rakstīšu kā 21. gadu pavadīju meklējot savu ideālo darbu vai strādāju kaut ko ko darīt ļoti nepatīk. Tā ka ejot uz traumpunktu es saku, ka esmu bezdarbnieks. Un nemeloju. Jā, traumpunktā es šoruden biju regulārs viesis. Pagājušajos Ziemassvētkos uzdāvināju sievai elektroskūteri, tagad braukāju ar to pats.. un krītu, un traumēju kreiso roku. Nepatīkami, ar roku neko daudz nevaru darīt un tā arī dzīt ne īpaši steidzas.

Lai arī bezdarbnieks, bet katru darbdienas rītu 9:30 skan modinātājs un 11:00 esmu savā darbnīcā. Tur es rakstu savus rakstu darbus, studēju savas studējamlietas, un eksperimentēju ar vēsturiskajām fotogrāfijas tehnikām. Nu jau kaut kas pamazām arī sāk sanākt, par ko es ļoti priecīgs. Modeļu gan īpaši nav, bet tagad lieku sēdēt par modeļiem maniem eksperimentiem visus, kas mani apciemo darbnīcā. Plikas meitenes gan praktiski esmu aizmirsis kā izskatās, bet gan jau. Kad jutīšos gatavs bildēt, gan jau pašas uzradīsies. Vai arī neuzradīsies. Bet drīzāk - nejutīšos. Es jau 16 gadus mācos bildēt un pastāvīgi kaut ko mainu vai mēģinu jaunu. Nav izslēgts, ka eksperimentēšana un mācīšanās process man ir ievērojami svarīgāks par rezultātu. Darbnīcu es sarunāju uzreiz pēc ierašanās no Amerikas - pagājušā gada maijā. Ilgi nevarēju saņemties sākt remontu. Tad sāku, bet neko raiti man negāja. Beigās putekļu dēļ dabūju nepatīkamas veselības problēmas, pārdevu savu veco mašīnu un paņēmu strādniekus, kuri divu mēnešu laikā visu pabeidza un pēc gada - šī gada maijā es jau varēju ievākties jaunās, smukās telpās. Problēmas sākās pienākot ziemai. Darbnīca atrodas vecas kantoru mājas otrajā stāvā, kura kopš 2000. gada stāv pilnīgi tukša. Pirmajā stāvā ir divi autoservisi un tieši zem manis foto studija, darbnīca un dzīvoklis, kuru kurina ar malkas katlu. No tā atvilkām siltumu arī pie manis. Otrajā stāvā es esmu viens pats, pārējie kabineti tāv tukši, daļai no tiem logos nav stiklu. Ēkai nav bēniņu, virs betona plāksnes, kura kalpo par maniem griestiem, ir tikai zvaigznes. Sienas arī nekādā veidā nav siltinātas. Un par to ne es, ne strādnieki nevienā brīdī neiedomājās, kad taisīja remontu. Sāku nojaust, ka ir problēma, kad kādu rītu atnācu un konstatēju, ka darbnīcā ir 12 grādi. Un piekurināt arī neizdodas. Tā nu jaunos smukos griestus nācās izlīmēt ar nesmukām biežām putuplasta plāksnēm, saimniekam nezinot arī nedaudz nosiltināju sienas ar koridoru un blakus kabinetiem. Tagad ir labāk. Tāpat no rīta ir 12 grādi, taču ar gāzes sildītāju stundas laikā dabūju 20 - 21 grādu. Gan jau varētu piesildīt arī siltāku.

Nu, darbnīca ir tagad - rudenī, vasarā tur sanāca būt visai maz. Līdz ar to, ka tūrisms šogad pārorientējās no ārējā uz iekšējo, man bija ļoti daudz darba Rāznā burājot. Brīžiem sanāca strādāt vairākas nedēļas pēc kārtas bez brīvdienām, dažas dienas pa 12 stundām. Lai arī finansiāli vasara bija ļoti laba - sanāca atdot visus sakrājušos parādus un pat izdarīt šādus tādus plānotos dārgākus pirkumus, biju ļoti noguris un uz jahtām vēl tagad bez zināmas nepatikas nespēju skatīties. Rudenī biju ieplānojis stāties Daugavpils universitātē, taču biju tik noguris, ka kad pienāca pieteikšanās studijām laiks, jau vairāk neko negribējās. Neiestājos.

Nez, kas vēl - vecmamma nesen tika pie insulta, bet Regitas vecmamma nomira pavisam. Tas ļoti nepatīkami. Kas patīkamāk - sieva kļuva par direktori iestādē, kurā līdz šim strādāja, tā ka ir cerība tikties biežāk, kā tikai brīvdienās. Tas ir labi. Pamazām sākam domāt, ka varbūt arī apbērnoties būtu laiks. Apsveram domu par to, ka vajadzētu arī iegādāties kādu jauku lauku īpašumu kaut kur pie ezera, taču kad pārrēķinām to grāmatās, sanāk, ka viss ir pārāk dārgi. Turklāt, kāds gan no manis mājas cēlājs vai remontētājs, vai lauku darbu veicējs? Man jau no jebkā smagāka par datorpeli momentā metas tulznas un dzīves apnikums. Tā ka nez. Jāmelē risinājums.

Pamēģināšu samest ikgadējo statistiku kad kur gada laikā pabiju.

Janvāris
1. janvāris
Dunaújváros (Ungārija)
Perkáta (Ungārija)
Százhalombatta (Ungārija)
Várpalota (Ungārija)

2. janvāris
Magyarpolány (Ungārija)
Ajka (Ungārija)
Bratislava (Slovākija)
Brno (Čehija)
Olomouc (Čehija)
Ostrava (Čehija)

3. janvāris
Междуречье (Kaļiņingradas apgabals)
Черняхо́вск (Kaļiņingradas apgabals)
Сове́тск (Kaļiņingradas apgabals)
Калинингра́д (Kaļiņingradas apgabals)

4. janvāris
Зеленогра́дск (Kaļiņingradas apgabals)
Танцующий лес (Kaļiņingradas apgabals)
Рыбачий (Kaļiņingradas apgabals)
Gramzda (Latvija)
Priekule
Vaiņode

14. janvāris
Preiļi
Riebiņi
Anspoki
Daugavpils

17. janvāris
Sapratu, ka darbnīcā remontu tomēr gribu pabeigt, bet ka pats to nepaveikšu, sāku meklēt darītāju.

21. janvāris
Aglona
Jaunaglona
Rušona
Preiļi

Februāris
17. februāris
Lipuški (Preiļu novads)
Līvāni

24. februāris
Ludza

27. februāris
Rīga

Marts
11. marts
Mani nokaitinājusi informācija no katra gludekļa par jauno sērgu, prognozēju, ka drīz sāksies raganu medības... un patiesi - tās pavisam drīz arī sākas... pasaule sāk jukt prātā...

14. marts
Šķieneri (Gulbenes novads)
Staki
Jaungulbene

15. marts
Kocēni
Rubene
Zilaiskalns
Dikļi
Seda
Strenči
vakarā atgriežos mājās, ieeju veikalā un tur ir tukši plaukti... karš..

16. marts
Uz darbnīcu savestas mantas, sākas iekārtošana.

20. marts
Līgatne
Vangaži

21. marts
Baloži
Rāmava
Ķekava
Kalnciems
Jugla

28. marts
Dviete
Ilūkste
Ruģeļu ūdenskrātuve
Juzefova
Naujene
Bebrene
Borovka
"Stalkers"

30. marts
Sāku vākt informāciju tūrisma bukletam, kuru plānojam izdot līdz jūlijam, bet izdosim tikai novembra beigās.

Aprīlis

4. aprīlis
Strūžāni
Putnu dienas (kuras nenotika) Lubāna ezerā

10. aprīlis
Aizkraukle
Bauska
Bērvircava
Eleja
Brocēni
Olaine

11. aprīlis
Spilves lidosta
Bolderāja
Āgenskalna priedes
Daugavgrīvas cietoksnis
Bumbu kalniņš
Ropaži
Augšciems
Sidgunda
Suntaži
Ķeipene
Taurupe
Mazozoli
Gaiziņkalns
Barkava

18. aprīlis
Asūne
Robežnieki
Skuki
Indra
Piedruja - paskatījāmies uz Baltkrieviju. Nostaļģija pēc iespējas izkļūt no valsts.
Indrica
Skaista

19. aprīlis
Dagda

25. aprīlis
Baldas ūdensdzirnavas
Puša
Andrupene
Obiteļs
Jaundomes muiža
Krāslava
Vasargelišķi
Slutišķi
Lipiniški
Biķernieki
Maskovskaja
Višķi

27. aprīlis
Safilmēju bijušo Rēzeknes piena konservu kombinātu. radās sajūta, ka to drīz nojauks. Nu, izskatās, to jau ir sākuši darīt.

30. aprīlis
Ķemeri
Kaņieris
Šlokenbekas muiža
Tukums

Maijs

1. maijs
Engures ezera dabas parks
Engure
Stulbais ezers
Zentene
Kandava
Kandavas mācītājmuiža
Abava
Talsu leprozorija
Valdemārpils
Anuži
Roja
Kolka
Mazirbe
Irbenes radioteleskops
Usma

2. maijs
Renda
Padure
Kazdanga
Aizpute
Сīrava
Papes zirgi
Papesciems
Ķoniņi
Nida - paskatījāmies uz Lietuvu, uz kurieni mēs tuvākajā laikā netiksim, jo... robežas...

3. maijs
Liepāja
Redana forts
Durbes pilskalns
Bārta
Dunikas purva taka
Priekule
Volzbahs
Embūte
Nīkrāce
Šķēdes pils

4. maijs
Jaunpils
Salaspils
Stukmaņi
Varakļāni

9. maijs
Sarkaņi
Lendži
Bērzgale
Zvirgzdene
Ezersala
Cibla
Eversmuiža
Felicianova
Istalsna
Ludza
Runtorta
Ņukši
Kivdolova
Kurnalina
Idzepole
Rogaiža
Brodaiža
Rndēni
Raipole

17. maijs
Uzvāru sudraba nitrātu... ar to sākas pastāvīgs darbs darbnīcā... problēmu ar sudrabu risināšu divus turpmākos mēnešus...

29. maijs
Rozontova
Lūznava


Jūnijs

1. jūnijs
Sākam burāšanas sezonu, kura liksies, ka nebeigsies nekad.

9. jūnijs
Lūznava

13. jūnijs
Organizējam piedzīvojumu "Nakts Latgalē". Bija domāts kā regulārs, bet pārāk komplicēts un dārgs pasākums, kaut arī ļoti jauks.

23. jūnijs
Palūše (Lietuva)
Labanoro girios pažintinis takas (Lietuva)
Labanoras (Lietuva)
Keturiasdešimt Totorių (Lietuva)
Būda (Lietuva)
Trakai (Lietuva)

24. jūnijs
Varnikų Pažintinis Takas (Lietuva)
Kernave (Lietuva)

Jūlijs

7. jūlijs
Pirmais izdevušais vetpleits kopš atgriešanās no Amerikas.

17. jūlijs
Varakļāni

30. jūlijs
Regita rāpjas pa virvju trasēm, bet es nevaru jo pirms nedēļas vai divām esmu satraumējis pirkstu. Nu jau pagājis gandrīz pusgads un pirkst joprojām sāp.

Augusts
Starplaikos starp buru braucieniem sāku pastāvīgi eksperimentēju ar wet plate... sāk parādīties pirmie puslīdz veiksmīgie rezultāti..

Septembris

6. septembris
Jaunpiebalga
Līdere
Kusa
Madona

7. septembris
Mārcienas kara bāze
Mārciena
Aronas kalns
Ērgļi
Vestiena

20. septembris
Mežvidi
Annasmuiža
Rogovka
Zaļmuiža
Mežvidi 2
Kārsava
Pudinava
Stiglava
Pušmucova
Blonti

29. septembris
Barkava
Madona

Oktobris

3. oktobris
Lubāna ezers - putnu vērošanas pārgājiens

4. oktobris
Tiša
Gailīši
Moskvina
Līvānu pārceltuve
Vandāni
Sudrabkalns
Dunava
Tadenava
Zasa
Krustpils

5. oktobris
Sala
Vecsēlpils
Sēlpils
Sunākste
Aklais purvs
Kurmene
Skaistkalne
Bārbele
Brukna (un negaidīts lidojums ar helikopteri, tai skaitā, pār trīs augstākminētajām vietām)
Bauska

6. oktobris
Kaucmindes muiža
Bornsmindes muiža
Mazmežotnes muiža
Rundāles pils
Bērvircava
Sesava
Eleja
Vilce
Abgunste
Tērvete
Bēne
Auce
Vītiņu kaļķa ceplis
Dobele

7. oktobris
Dobele 2 jeb Gardene
Nākotne
Jelgava
Iecava
Baldone

10. oktobris
Līgas kāzas - daudz sen neredzētu jauku cilvēku.

16. oktobris
Lidojums ar skūteri #1 ar samaņas zudumu un traumpunktu.

25. oktobris
Bērži
Bērzpils
Lazdukalns
Rugāji
Balvi
Viļaka
Rekova

31. oktobris
Simpozējam manā darbnīcā ar Nezināmās Rēzeknes darba grupu... drīz mēs visi saplēsīsimies, daļa aizies pagrīdē jo... trakā sērga...

Novembris

7. novembris
Zosna

16. novembris
Lidojums ar skūteri #2 ar samaņas zudumu un traumpunktu.

18. novembris
Krupeniški
Ārdava
Gornijašu kapi
Pelēči
Nīdermuiža
Dubna
Kalupe
Ārendole
Vecvārkava
Vārkava

20. novembris
Vecmammai insults

25. novembris
Termometrs darbnīcā rāda 11 grādus... neskatoties uz nedaudz spiedīgo finansiālo situāciju sāku nopietni domāt par siltināšanas iespējām.


Decembris

3. decembris
Manās rokās nonāk Nezināmās Rēzeknes tirāža. Teju gada darbs, bet tā kā beigas stipri sasteigtas, slikti ir viss - kļūdas saturā, kļūdas ortogrāfijā, interpunkcijā, kļūdas dizainā, maketā un kļūdas drukā un pēcapstrādē... pirmais slīcināmais kucēns nu ir slīcināms...

4. decembris
Bojājam smuko remontu un siltinām griestus.

6. decembris
Ciskādi
Tiskādi
Ružina
Kruki
Riebiņi
Pieniņi
Pastaru vējdzirnavas
Polkorona
Galēni
Radopole
Viļāni

13. decembris
Feimaņi
Rušona
Jaunaglona
Bērzgale (Preiļu novads)

24. decembris
Slēpjamies laukos. Bet ir ļoti skaisti. Šogad jau kopš novembra Latgalē ir skaistākā ziema daudzu gadu laikā.

30. decembris
Kurmene
Skaistkalne
Kaucmindes muiža
Mežotnes pilskalns
Ālaves muiža
Dobele

31. decembris
Lielauce
Vecauce
Vadakste
Ruba
Ezere
Nīgrande
Alšu kaļķa ceplis
Kalni
Lēnas baznīca
Laidi
Kazdanga
Aizpute
Kuldīga

Janvāris sākās ar Paduri, Pilteni, Ventspili, jūru, Popi, Blāzmu, Dižstendi un Slampi. Kopumā, nav nemaz tik maz to ceļojumu, ja tā paskatās. Bet tik un tā es tagad atdotu pusi liesas par iespēju doties uz Somiju vai Portugāli.