Man laikam lielākais trieciens bija saprotot, ka daudzi (bet ne visi) rakstnieki kopumā ir vienkārši nejauki un neciešami cilvēki ar milzu ego problēmām. Profesiju, kuru vajadzētu pārstāvēt empātiskiem, atvērtiem cilvēkiem, kuri ar vārda spēku padarītu pasauli labāku un iekustinātu lietas, izrādās, pārstāvēja ļoti daudzi, kuri rakstniecību izmanto savas personīgās pašapziņas celšanai un skumju apdziedāšanai, bet ne risināšanai. Un kuri tiešām uzskata, ka viņi drīkst, jo ir rakstnieki.