par kolekcionāriem
pirms pāris dienām netīšām ieklīdu Nacionālajā bibliotēkā un palūdzu Terra Mariana, pajūsmojot, ka 'ak, tikai 119€', uz ko pārdevēja noreaģēja, ka parasti latvieši sūdzoties, ka ļoti dārgi, bet ārzemnieki - ka mega lēti... un tad viņa pateica 'jūs laikam esat kolekcionārs'.. es ātri atkrustījos, ka 'nē, nē, es lasīšanai pērku', bet tas 'kolekcionārs' nedaudz iedzēla un lai arī mani par kolekcionāru ir saukuši arī agrāk, tai skaitā - publiski miesīgā sieva, nekad to nopietni neuztvēru... un tad sāku domāt, ka pēdējā laikā mana uzvedība patiešām sāk atgādināt kolekcionāra uzvedību - es meklēju konkrētas grāmatas, kuras... nū... būtu forši izlasīt, bet apzinos, ka pašķirstīšu un nolikšu plauktiņā uz gadiem... aizvakar Regita nopirka pilnu Konversācijas vārdnīcas komplektu un man kaut kur pakrūtē iedūra, ka lielākā daļa no grāmatām ir divtūkstošceturtā gada faksimili un tikai trīs ir oriģināli... bet man taču Konversācijas vārdnīca lietošanai, nevis kolekcijai vai tālāk pārdošanai... kāpēc man ir svarīgi, ka tie tieši ir oriģināli... un vienmēr ir patīkami atvērt un redzēt, ka grāmata manā plauktā patiešām attiecas uz pirmskara laiku, nevis vēlāks faksimils... un kronis visam - pirms divām nedēļām bija sarežģīta situācija darbā, kur bija risks, ka mani atlaidīs... apsolīju sev, ka ja neatlaidīs, nopirkšu sievai kaut ko jauku... un nopirku Munstera kartogrāfijas lapas 1590. gada izdevuma oriģinālu, kurai vienā pusē pirmais ever Rīgas atainojums, otrā - pirmā ever iespiestā tēvreize (nu, pirmā ever iespiesta 1549. gada izdevumā, šis izdevums atkārtots)... un tas jau nu galīgi nav vienkārši lasīšanai, šo te Rīgas aprakstu ar gravīru un tēvreizi var viegli atrast internetā un pdfā viegli uzgūglēt visu 1549. gada Munstera kartogrāfiju...

tā ka es atzīstos jums brāļi un māsas, ka pamazām palēnām, lai cik ļoti man to negribētos atzīt, es kļūstu par kolekcionāru... eh...