Mūzika:

Beethoven - Cello Sonata No. 3 in A Major, Op 69: II. Scherz

par dzinējsuņiem jeb par to, kā kāds nemācās no kļūdām
Zemāk mani trīs piedzīgojumi ar vienu no vecākajām pasaulē autobusu kompānijām Greyhound Lines, dibinātu 1914. gadā. Iļfs ar Petrovu apraksta,kā sava ceļojuma laikā 1935. gada decembrī viņi redzēja kādu no Greyhound'a autobusiem grāvī. Pieņemu, ka tas autobuss arī nokavēja. Es esmu braucis ar šo kompāniju trīs reizes (ieskaitot šo pašu brīdi, kad rakstu šīs rindas), un visas trīs reizes neiztika bez piedzīvojumiem, kuri aprakstīti manā ceļojumu blogā. Šeit izvilkumi.

Ņujorka

(Pilns ieraksts šeit)
20.08.2018 (pirmdiena) – autoosta, sāpes un vilšanās

Laukā lija un laiks bija pretīgs. Braucot uz autoostu mēs aizbraucām uz Taimskvēru un no turienes devāmies uz autoostu, no kurienes mums vienpadsmitos bija autobuss uz Vilmingtonu. Pirms autobusa iegājām Burger Kingā, lai nelēti un ne īpaši garšīgi paēstu brokastis. Kad ieradāmies pie mūsu geita, tur stāvēja milzīga rinda, kuriem solīja padot autobusu, kuram bija jābūt pirms divām stundām. Mūsējam bija jābūt pēc desmit minūtēm. Radās nelāgas aizdomas.

Pēc divdesmit minūtēm autobusa nebija. Arī pēc stundas autobusa nebija. Cilvēki bija nemierīgi, bet neko darīt, jāgaida. Beigās tomēr atnāca darbinieks, kurš paziņoja, ka ir pazudis šoferis un viņi meklējot citu, tāpēc nevar zināt, kad būs autobuss. Paskatoties pulkstenī un mazliet parēķinot sapratu, ka jēgas braukt uz Vilmingtonu mums vairāk īsti nav. Būsim tur vēlu, muzejs gan jau būs ciet, turklāt, izrādījās, ka muzejs šodien vispār nestrādā. Uz Filadelfiju braukt arī vairāk negribējās. Kaut gan mums bija rezervēts dzīvoklis Filadelfijā un autobuss no Filadelfijas uz Bostonu.

Nostāvējām vairāk par pusstundu rindā uz atbalsta galdu ne īpaši veiksmīgajiem braucējiem, kur mūs pieņēma patīkama un izpalīdzīga darbiniece, kura noorganizēja biļešu maiņu uz autobusu trijos, kas bija visai veiksmīgs risinājums priekš mums, un arī krietni dārgāks par Vilmingtonas autobusu, kā arī apsolīja nokārtot naudas atgriešanu par Filadelfijas reisu. Nez, vai naudu saņemsim, bet ja saņemsim, tad zaudējām tikai daļu no summas, kas bija samaksāta par Filadelfijas dzīvokli.

Pēc astoņiem jau bijām Bostonā un bija sajūta, ka esi nonācis mājās. Pēc Ņujorkas nekārtības un haosa un cilvēku pūļiem pēkšņi viss likās tik vienkārši un saprotami, maz cilvēku un ļoti skaidrs metro, kaut gan pirmajās dienās es lamājos, ka drausmīgāka metro navigācija ir tikai Lisabonā. Nākamajā dienā varējām mierīgi pievērsties darbiem, ceļojums beidzās ātrāk, kā paredzēts, bet bija kaut kāds savāds apmierinājums par to, ka tas ir beidzies.