par angļu valodām
parasti izvēloties nākamo grāmatu lasīšanai pēc angļu valodas izvēlos krievu un otrādi (latviešu valodā praktiski nelasu - neprotu), bet tagad uzreiz pēc Palaņaka paņēmu Šerloku Holmsu un akmansdies - ja Palaņaks ir mega viegli lasāms, valoda ļoti tīra un vienkārša, viņu var lasīt pat cilvēks, kurš lasa ar vārdnīcu un tas nebūs baigi sarežģīti (tas gan neattiecas uz visām grāmatām, piemēram, Pigmy lasīt ir gandrīz tik pat smagi, kā Mehānisko apelsīnu).. un Konans Doils raksta tā, ka viktoriāniskāks par viņu varētu būt ja nu vienīgi tikai Vailds... bet Vailds ir poētisks un viņam nav tik sarežģītu tiešās runas konstrukciju.. šķiet... un salīdzinot Palaņaku ar Doilu ir sajūta, ka starp šīm divām valodām nav it nekā kopīga...

nu jā, mēģinu lasīt Šerloku... un par to kaut kā dīvaini jūtos, jo visi šie musketieri, grāfi monte kristo, nožēlojamie, žili verni un pieneņu vīni, nemaz nerunājot par neskaitāmajiem kovbojromāniem, fantomasiem, u.c., tā visa manā izpratnē ir pusaudžu literatūra... tāpat es jūtos, piemēram, par Dekameronu, bet to es tajā laikā neizlasīju un tagad man ir sajūta, ka es tam esmu par vecu... nolēmu pārbaudīt, vai tiešām šī literatūra ir saprotama tikai pusaudžiem un pēc tam neaktuāla - musketieri man jau tolaik likās garlaicīgi, tāpēc nolēmu sākt ar savu mazpadsmit gadu mīļāko varoni - Šerloku... neko daudz izlasījis neesmu, bet pagaidām absolūti apbur valoda (bērnībā lasīju latviešu, un, iespējams, krievu valodā) un viss pārējais tiktāl ļoti sekundārs... tad nu redzēs, vai aizraus, bet ja neaizraus, visdrīzāk, metīšu malā, kad būšu pārsātinājis sevi ar valodas estētiku..