par reliģiju
Pats sevi es uzskatu par katoli, bet jāatrunā, ka visai agnostisku katoli. Nu, mūsu hipsteru laikmetā domājošam cilvēkam ar augstāko izglītību, kurš nav galīgs ateists, ir grūti nebūt agnostiķim. Pats es esmu ‘somewhat religious’ un pret visām pārējām (pret vairumu no pārējām) reliģijām izturos ar lielu pietāti un pat simpātiju. Izņēmums ir tās, kuras es uzskatu par sektām, par tām es varu diezgan skarbi ņirgāties laiku pa laikam, kaut arī cenšos to nedarīt bez liekas nepieciešamības. Nu lūk… bet par ko tad ir stāsts? Es galīgi nepanesu reliģijas implicētu uzvedību ārpus konteksta. Ja cilvēki sāk sludināt, runāt par Jēzu, RamaKrišnu, spagetīmonstru, whatever, ārpus konteksta un kaut kur, kur es neesmu gatavs ar to saskarties, es kļūstu ļoti nokaitināts. Man ļoti nepatīk reliģiskuma demonstrēšana, ja vien tie nav kādi krišnaīti, kuri staigā oranžos paltrakos dziedādami un dejodami pa ielu vai kas tamlīdzīgs, kas nu jau sen ir sociālā norma un bez tiem pilsētvide kļūst garlaicīgāka. Man nav problēmu redzēt ka kaut kur maliņā nometies uz lūgšanu paklājiņa lūdzas muhamedānis un lielākajā daļā situāciju man pat patīk muedzina dziedāšana minaretos, pat ja tas notiek Oslo centrā. Bet katrreiz, kad cilvēka uzvedību un izvēļu izdarīšanu ietekmē reliģiski motīvi, manī aug aktīvs protests. Laikam jau man vienkārši patīk reliģijas un nepatīk reliģiski cilvēki.