par small talkiem
Ja man jautātu, kas ir lieta, kas man nepatīk amerikāņos visvairāk pirms kāda mēneša, es vēl neaizdomājoties atbildētu, ka viņu smalltalki. Tagad jau esmu pieradis un man jau ir gatavas atbildes.
Bostona tiek uzskatīta par vienu no rupjākajām (rudest) pilsētām štatos. Bet ieejot veikalā, birojā, sporta zālē, autobusā tik un tā vienmēr saņem ‘howareyoutoday’ vai ‘howdoyoudo’ vienā vārdā. Kulminācija bija pārdevēja kādā apģērbu veikalā, kura nepaceļot acis no telefona flegmatiskā, teju mirstošā intonācijā sveicināja mūs ar ‘hooow aaare you todaaay?’. Regitai izdevās novaldīt smieklus līdz transakcijas beigām, es gan iespurdzos uzreiz.
Mācoties psihologos man bija kursabiedrs, kurš bija dzīvojis un gājis skolā Īrijā. Vienmēr ļoti kaitināja viņa draudzīgā sasveicināšanās maniere ‘čaukāiet!’. Vienā vārdā, kuram nesagaidot atbildi sekoja sarunas turpinājums.
Tad nu lūk, īriem ir ārkārtīgi tālu smalltalk ziņā līdz amerikāņiem. Turklāt, Īrijā cilvēki nāk klāt runāties tikai pavisam mazās pilsētās. Amerikā tas notiek jebkur [varbūt Manhetenas centrs varētu būt izņēmums, vismaz tur nesanāca pieredzēt]. Ja uz ielas būs tikai viens cilvēks, viņš ar 70% varbūtību sasveicināsies un ar 40% varbūtību uzsāks sarunu. Ja pārvietojamies uz dzīvojamiem rajoniem vai laukiem, šie procenti pieaug drastiski. Un tas ir ziemeļos, kur cilvēki pēc amerikāņu standartiem ir nedraudzīgi.

[no piezīmēm]