par saundtreku rudenim
Bēthovena Septītā simfonija (Op. 92: II. Allegretto) Bostonas vēlajam rudenim ir labākais saundtreks... un pat šur un tur jau Ziemassvētku tematikā izrotātās mājas nemazina noskaņu, tieši otrādi, piedod šiem rotājumiem tādu drūmu noskaņu, tādu vanitas noti...

UPD.: atgriezies mājās, rakstot šo ierakstu atkal ieslēdzu Septīto un tagad sapratu vēl vienu lietu... mēs dzīvojam ar inteliģentu ķīniešu pāri, kuri arī pa laikam klausās un pat ļoti labi dzied savu tradicionālo mūziku, no tā repertuāra, ko mēs - Eiropieši, sauktu par akadēmisko... un klausoties Bēthovenu, es sapratu, cik mūsu kultūras tomēr tāla viena no otras... viņiem arī ir skumji, bet viņiem tās skumjas ir tādas... nezinu... mirkļa skumjas... apmēram, skumjas, kas pārņem redzot aizlidojam dzērves... un mūsu skumjas ir eksistenciālas un stiepjas mūžībā... Eiropieši man šķiet ļoti cēla tauta... un ļoti ļoti traģiska... un kristietība tur ir vainīga tikai par tik, par cik...

bet varbūt man vienkārši ir rudens un viss ir tikai manā galvā... varbūt...