Mūzika:

Инна Желанная - Кокон

par utopijām
Netīšām uz ielas nopirku Mora Utopiju un pēc tās tad pavilkās arī pārējais saraksts, kurš uz to brīdi sastāvēja no četrām grāmatām. Kad lasīju Saules pilsētu, sapratu, ka sāk jukt, kas bija Utopijā un kas Saules pilsētā un pie Platona valsts jau bija pilnīgs vinegrets, turklāt, grāmatas nāca klāt... sapratu, ka jāsāk konspektēt... lai karājas šeit, kad vajadzēs paspīdēt ar zināšanām, varēs ielūkoties :D hronoloģiskā, nevis lasīšanas secībā... pagaidām ar valsts iekārtām pietiek, pievēršamies arhitektūrai un pilsētplānošanai

Hēsiods, Darbi un dienas (750–650BC)

Kopumā izklausās pēc apziņas plūsmas - sadzīviski un rituāli padomi, gana interesanti (piemēram - nečurā strautā), astroloģija, nedaudz mitoloģija, bet mani tajā visā šobrīd, utopiju kontekstā, interesē pieci cilvēces laikmeti. Zelta laikmeta cilvēkus radīja vecie dievi (Kronoss un kompānija) un tie aizgāja pazemē līdz ar veco dievu krišanu. Laikmets īpašs ar to, ka cilvēki bija teju vienlīdzīgi dieviem un zeme baroja cilvēkus un tiem nebija jāstrādā. Zelta laikmetam sekoja sudraba laikmets - cilvēki dzīvoja simts gadus, valdīja matriarkāts. Cilvēki atteicās pielūgt Zevu un tika iznīcināti. Bronzas laikmeta cilvēkli bija stipri un agresīvi, viņu galvenā kaislība bija karš. Ieroči, mājas, instrumenti, viss bija bronzas. Bronzas civilizācijai galu pielika Deukaliona plūdi. Varonīgais laikmets ir tas, par kuru mēs lasām sengrieķu mītos un teikās. Šie bija arī pirmie cilvēki, kuri pēc nāves nonāca Elizejas laukos. Dzelzs laikmetā dzīvojam mēs un, protams, viss ir ļoti slikti. Laikmeta beigās cilvēkiem vairāk nebūs kauna par nelabiem darbiem, bērni dzims ar sirmiem matiem un dievi pilnībā pametīs cilvēkus.

Platons, Valsts (380BC)

Platons filosofē par jautājumu par ideālo polisas iekārtojumu, ir četras iespējamās iekārtas - no labākās uz sliktāko - timokrātija (aristokrātijas vara), oligarhija, demokrātija un tirānija. Par demokrātiju sliktāka ir tikai tirānija, pie kuras noved demokrātija. Ideālajā iekārtā valda izglītotā aristokrātija, karalis - filosofs, tauta sastāv no trīs šķirām - valdnieki, sargi, kas sastāv gan no polisas sargiem, gan zaldātiem, un zemnieki, amatnieki un citas vienkāršās šķiras. Sargi ir svarīgākā šķira iekārtas nodrošināšanai un šeit mēs sastopamies ar komunismu. Sargi dzīvo komūnās un pakļaujas komūnas likumiem. Ja sargiem kaut kas ir vajadzīgs viņi iet uz tirgu un saņem nepieciešamo bez jebkādas atlīdzības. Katrs dara savu darbu, strādā simbiozē ar visiem pārējiem, un nevienam nav jādara viss. Svarīga ir apdāvinātība un spējas. Eigēnika - labākos pāro ar labākajām un sliktākos ar sliktākajām. Labāko bērnus nodod audzināšanai speciālās iestādēs, sliktākos bērnus izolē no sabiedrības, skatās, kas no tiem sanāk, ja kaut kas sakarīgs, nonāk polisā, ja nē… šo momentu es palaidu garām, bet nekas labs tur nav. Ja sievietes iegūtu tādu pat izglītību, kā vīrieši, varētu būt līdzvērtīgas sabiedrībā, taču tā nenotiks, jo sievietes nevar līdzās vīriešiem kailas cīkstēties ģimnāzijos. Ja ar jaunām viss ok, tad vecas kailas sievietes izksatās atbaidoši, tāpēc tīri estētisku apsvērumu dēļ tas nenotiks (ir tomēr grieķos kaut kas tāds, par ko viņus ir vērts mīlēt). Nu, vēl šeit ir slavenā ‘alas alegorija’, bet tā mani mazāk interesē.

Platons, Timejs (360BC)

Valsts turpinājums. Priekš manis samērā garlaicīgs dialogs. Platons skaidro savus uzskatus par kosmoloģiju, reliģiju un demiurgu. Viss sastāv no figūrām. Visam pamatā trijstūra prizmas, no kurām veidojas pārējās figūras. Šur tur manāmas paralēles ar Avicennu, bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka Avicenna bija pazīstams ar Platona darbiem. Man šis dialogs galvenokārt interesants ir tāpēc, ka šeit pirmoreiz parādās Atlantīdas ideja, kura jau attīstās tālāk Krītijā.

Platons, Krītijs (360BC)

Timeja turpinājums. Stāsts par Atlantīdas karu ar Atēnām. Atēnas noturējās, jo tajās bija ideālā iekārta. Vispār, Atlantīdu Platons, šķiet, izdomāja tieši priekš tam, lai ar piemēru varētu aprakstīt to iekārtu, ko sagudroja savā Valstī. Vienīgi izskatās, ka nepaspēja pabeigt. Vai nu neizdomāja kā, vai arī nomira rakstīdams. Dievi bija sadalījuši zemi pēc lozēm, citiem tika lielākas zemes un citiem mazākas, citiem bagātākas, citiem nabadzīgākas. Poseidonam tika Atlantīda, kuru tas arī izveidoja par savu valsti. Poseidons iemīlējās mirtīgajā meitenē, no kuras tam piedzima bariņš bērnu, tai skaitā arī Atlants (ne tas, kurš tur zemeslodi, šis ir cits Atlants). Atlants un viņa pēcnācēji mantoja Atlantīdas valsti un visādi par to rūpējās vairojot tās bagātību un skaistumu. Kamēr atlantos bija ievērojama daļa no dievu sēklas tauta auga un zēla, bet kad sēkla izsīka, tauta kļuva samaitāta un Zevs uzsūtīja nelaimes. Grieķija tajā laikā bija milzīga plaukstoša valsts ar auglīgām zemēm, bet tad nāca kataklizmas un plūdi aizskaloja auglīgo zemi no kalniem, līdzenumu vietā nāca jūra un Grieķija kļuva tāda, kādu mēs to pazīstam šobrīd - miljons saliņas un neauglīgas klintis. Atlantīda kopā ar visiem iedzīvotājiem un bagātībām gāja bojā un nogrima Atlantijas okeānā. Zelta laikmets beidzās.

Vergīlijs, Eklogi (44-38BC)

Priekš manis visai garlaicīga ganu geju mīlas poēzija. Man ir interesants tieši ceturtais eklogs, kur ir runa par zelta laikmeta utopiju. Bet nekā jauna un viss tiek pasniegts caur pastorālu ganu poēziju. Atšķirība no Hēroda tikai tāda, ka pie Vergīlija laikmeti iet pa riņķi un zelta laikmets nupat taisās beigties un sākties zelta laikmets. No otras puses, šķiet, tā nav Vergīlija paša ideja. Kopumā, garlaicīgi.

Tomass Mors, Utopija (1516)

Humānistiskais komunisms. Ļoti inteliģents autors. Utopija ir 200 romiešu jūdzes plata sala, uz tās ir 54 pilsētas, kuras viena no otras atrodas 24 jūdžu attālumā, lai kājāmgājējs varētu aiziet no vienas uz otru dienas laikā. Galvaspilsētā Amaurot atrodas tuvu salas centram, tajā vācas visu pilsētu senatori, lai spriestu par kopējām lietām. Katras pilsētas valdījumi sniedzas līdz 20 jūdzēm no pilsētas, taču paplašināt savus valdījumus neviena pilsēta necenšas. Ārpus pilsētas ir plašs fermu tīkls, visas ēkas ir lieliski aprīkotas ar visu nepieciešamo dzīvei. Pilsētu iedzīvotāji tiek sūtīti strādāt fermās pēc kārtas uz noteiktu laiku (šķiet, trīs gadi), bet ja kādam īpaši iepatīkas strādāt fermā, var lūgt pagarināt laiku. Visi iedzīvotāji valkā vienādu apģērbu, maltītes notiek kopīgi. Ja kaut kas vajadzīgs, to var aiziet un paņemt, naudas nav un nepieciešamības pēc tās arī nav, jo viss ir kopīgs. Ģimenes sastāv no ne mazāk kā 40 vīriešiem un sievietēm + 2 vergiem un katrā ir saimnieks un saimniece, kuri nosaka lietas. Sievietes stājas laulībā no 18 un vīrieši no 22 gadu vecuma un pirmslaulības dzimumdzīve tiek stingri sodīta. Kad vīrietis izvēlas sev sievu, tā tiek stādīta priekšā kaila, taču ja pēc laulības vīrs atrod sievā kādus trūkumus, vairāk darīt neko nevar. Spriešana par valsts lietām privāti, ne kopsapulcē tiek sodīta ar nāvi. Kopumā, tiesu sistēma ir visai vienkārša un tieša. Nāves sodu bieži vien aizstāj ar verdzību. Vergi no brīvajiem pilsoņiem atšķiras ar to, ka tos iekaļ zelta ķēdēs un liek tiem darīt smagākos darbus, piemēram, rakt grāvjus, vai celt akmeņus. Attieksme pret rotaslietām nievājoša, jo zeltu un rotaslietas nēsā vergi vai bērni. Kad bērns kļūst pieaugušāks, dārglietas kļūst par bērnišķības simbolu, tāpēc utopieši klusītēm ķiķina par ārzemju tirgotājiem, kuri atbrauc visi zeltā un dārgakmeņos. Karot pašiem arī bieži ir slinkums, bet tā kā viņiem ir daudz nevajadzīga zelta un dārgakmeņu (kuri nav praktiski izmantojami), nepieciešamības karot gadījumā utopieši nereti ņem algotņus. Dažkārt pat no tām armijām, kuras uzbrūk. Kopumā, sistēma, kaut arī visai naiva un vienkārša, krietni inteliģentāka par Saules pilsētu.

Makjavelli, Valdnieks (1531)

Nedaudz garlaicīgi. Varbūt tāpēc, ka Makjavelli necitē tikai slinkais, bet viss šķeit visai neoriģināli, ar pretenziju uz skandalozumu un liekulību. Šodien nevienu neizbrīna tas, ka lai sasniegtu noteiktus patmīlīgus mērķus, jāiet pāri līķiem. Nez vai sešpadsmitajā gadsimtā tas varēja šokēt. Valdniekam ir jālīdzinās vienlaicīgi gan lauvai, gan lapsai, jābūt spēcīgam un valdonīgam un tai pašā laikā viltīgam un uzmanīgam. Jāspēj lavierēt un jātur roka uz pulsa, lai vienmēr zinātu, ko par tevi domā tauta un ko par tevi domā armija. Jāspēj būt nežēlīgam, kad tas ir nepieciešams, dāsnam, kad to prasa apstākļi, spēt lauzt solījumus un nodot noteiktos apstākļos. Tā kā nevar kādu vienlaicīgi mīlēt un baidīties no tā, no valdnieka labāk, ka tauta baidās, jo ir grūtāk nodot to, no kā baidies, kā to, ko mīli. Algotņus izmantot nevajag, tas ir taisnākais ceļš uz sakāvi. Mors laikam Makjavelli nelasīja, ak, nu jā, Makjavelli vēl maziņš bija, kad Mors rakstīja Utopiju. Interesanti piedāvātie vēsturiskie keisi.

Kampanella, Saules pilsēta (1602)

Pārspīlēti idealizēts komunisms, renesance un dabas glorificēšana (zelta laikmets). Kampanella nav īpaši labs rakstnieks, bet, šķiet, ļoti aizraujas ar astroloģiju. Ievērojama daļa nošpikota no Platona Atlantīdas Krītijā un Timejā un šis tas no Platona Valsts. Protams, ir arī atšķirības, piemēram, ja Valstī katrs dara tikai savu darbu, Saules pilsētā labākie var darīt visu (Utopijā arī parādās šis moments). Iespējams, ka autors ir biis pazīstams arī ar Utopiju, bet var būt arī nē. Ļoti nekritisks, neslēpti fantastisks, visai švaki uzrakstīts darbs, bet konstrukcijas uzmodelētas visai interesantas un temperamenta psiholoģiskie aspekti ir visai interesanti. Gandrīz simtprocentīgi varu teikt, ka Kampanella ir bijis pazīstams arī ar Avicennas darbiem. Īsumā - privātīpašums neeksistē, viss kopīgs, tai skaitā arī sievas, tikai atšķirībā no Platona valsts, kur bērni arī bija kopīgi, šeit bērnus mātei neatņem.

Frenciss Bēkons, Jaunais Erganons (1620)

Divas metodes - anticipation of the mind un interpretation of nature. Pārāk daudz bla-bla, apnika, netiku pat līdz vidum.

Frenciss Bēkons, De Sapientie Veterum (1625)

Makjavellisms tikai pasniegts caur romiešu mitoloģiju, ir interesantāk par Makjavelli pašu.

Frenciss Bēkons, Esejas (1625)

Filosofēšana par valsts iekārtu, par to, kāda armija labāka, kā kļūt turīgam, u.c. Atkal Makjavelli, bet ne tik interesanti, kā De Sapientie Veterum. Vienmēr jābūt gatavam karam, no zemniekiem zaldāti slikti, tāpēc karavīriem jābūt profesionāliem, jānāk no vidējās šķiras. Spēcīga flote svarīgāka par spēcīgu armiju. Kājnieki - armijas mugurkauls, Triumfa un apbalvojumu nepieciešamība un cilvēku, kuri patiesībā nav karojuši apbalvošanas bezjēdzība. u.c. Par veselības saglabāšanu, diētas, miega, relaksēšanās, vingrošanas nozīmība. Koloniju vērtība, taču nav vēlams izdzīt vietējos un tās apdzīvot ar noziedzniekiem. Kolonijās iesaka komunālo saimniecības veidu. Ēkas ceļ priekš tam, lai uz tām skatītos, ne tikai lai tajās dzīvotu, tāpēc ēkām ir jābūt elegantām. Par arhitektūru stāsta šo to no Vetrūvija, kaut ko no Paladio, bet pārsvarā man nepazīstamas lietas. “Attīstoties civilizācijai cilvēce iemācīsies celt nevainojamas celtnes, bet aizmirsīs, kā parasti ierīkot dārzus/parkus.” - Bēkona pravietojums piepildījās tikai uz pusi, to, ka cilvēce aizmirsīs, kā celt skaistas ēkas, Bēkons neiedomājās. Zinātnes pamatā liek eksperimentu (ja nemaldos, tam veltīts Jaunais Organons). Anglijas karaļu slavinājums (viņiem arī veltīti vairums Bēkona darbu).

Frenciss Bēkons, Jaunā Atlantīda (1627)

Jaunajā Atlantīdā ir apkopotas idejas, kas parādījās gan Esejās, gan De Sapientie Veterum, turklāt, viņa Ben Salem salas iedzīvotāji ir pazīstami ar Mora Utopiju un arī Makjavelli vārds kaut kur parādās. Īsumā - salīdzinoši īss, bet smuki uzrakstīts, šķiet, nepabeigts darbs. Klasiskais stāsts - kuģis nonāk pie salas, kur valda utopiska iekārta. Viss ir visideālākais iedomājamais. Atšķirībā no Kambanellas un Mora Bēkona utopijas iedzīvotāji ir kristieši un nav komunisti. Valda karalis, viņa atlanti periodiski dodas uz jauno un veco pasauli stādoties priekšā, kā citas tautas pārstāvji, atpakaļ ved zināšanas. Tai pat laikā pašu zināšanu līmenis sen ir pārspējis veco pasauli. Bēkona atlanti pēc zināšanu apjoma ir apmēram 20.-21. gadsimtā - kuģi un zemūdenes, lidošana, ģenētiskie eksperimenti, pārtikas rūpniecība, atoma šķelšanu gluži Bēkons nemin, jo, tomēr, dzīvoja 17. gadsimtā, ķīmisko elementu sintezēšana jau notiek. Valsts galva - karalis, sievietes loma sabiedrībā zemāka, kā vīrieša, ģimenes loma ārkārtīgi augsta, demogrāfiskā politika. Karalis nevienam nav parādā, bet daudzbērnu ģimenes tēvam gan izsaka pateicību speciālos ģimenes svētkos un bagātīgi apdāvina. Nozīmīgākā organizācija - sešu dienu kolēģija - kaut kas līdzīgs zinātņu akadēmijai. Platona Atlantīda ir Amerika, indiāņi ir zemākas kultūras jo laikā, kad Atlantīdu iznīcināja izdzīvoja tikai primitīvās tautas, kas dzīvoja kalnos. Tiek noliegta kukuļdošana un homoseksualitāte (neskatoties uz to, ka par Bēkonu pašu esot aizdomas). Bēkons stāsta, piemēram, par to, ka sasaldēta pārtika glabājas ilgāk, atgādināšu, ka Bēkons nomira īsi pirms Jaunās Atlantīdas izdošanas tieši eksperimentējot ar pārtikas sasaldēšanu - centās sasaldēt vistu, dabūja pneimoniju un nomira. Tā ka par ledusskapi mums, iespējams, būtu jāpateicas Bēkonam. Vispār man Bēkons sāk patikt, laikam būs jāizlasa arī Jauno Organonu, tur ir tieši par zinātni.

Džons Miltons, Zaudētā Paradīze (1667)

Sākumā nesapratu, ko Miltons dara šajā sarakstā un gribēju mest malā, bet kad dēmoni sāka lemt, ko tagad pēc krišanas darīt, palika interesanti. Principā, aprakstīta demokrātiskā iekārta. Kristietībā ik pa laikam iestarpinās Sengrieķu un Seno romiešu elementi. Starp citu, interesanta perspektīva uz Ādama un Ievas tēmu… skaidrs, ka katrs otrais viduslaiku un katrs jauno laiku mākslinieks gleznoja Ādamu un Ievu vai Venēras un Andromedas ne tikai tāpēc, ka tas būtu ārkārtīgi interesants temats. Sievietes anatomiju visbiežāk galīgi nezinot un nesaprotot gleznoja erotiku. Tad nu Miltonam katrreiz, kad nonāk pie Ādama un Ievas (šeit trīs sižeta līnijas - debesīs notiekošais - Dievs/Jēzus, Lucifers un elle un Ādams un Ieva) sākas tāda erotika, ka pat šodien šķiet nedaudz pārāk perversi. Kopumā, Miltons, neskatoties uz savu protestantisko fanātismu, ir uzrakstījis erotisku Sātana slavinājumu. Lucifers zaudētajā paradīzē ir burvīgs, brīnos, ka nav ekranizāciju, Drakulam līdz šim bija tālu. Ietekmes, kuras es Miltonā manu ir dilstošā kārtībā - Hēsiods, Dante, Vergīlijs.

Aldoss Hakslijs, Jaunā krāšņā pasaule (1932)

Šī grāmata šajā sarakstā arī atradās nevietā. Utopija ir Sala, Jaunā pasaule ir anti-utopija. Lielā mērā balstīta uz Platona utopisko Valsti. Nākotnes - patērētāju civilizācija, dzimumvairošanās izskausta, kastu dalījums alfās, betās, gammās, epsilonos. Bērniem audzina kastai nepieciešamos refleksus balstoties uz ekonomisko nepieciešamību. Fords ir Dieva vietā.