par karu
pagājušajā nedēļā bijām Bosnijā - sajūtas tādas neviennozīmīgas un lika aizdomāties par dažām lietām...

jā, mēs dzīvojam vietā, kur kari ir gājuši pāri gadsimtiem, bet ja kāds atradīs vietu uz zemes (nerunāsim par Šveici un līdzīgām patoloģijām, arī viņi ir gana asins lējuši), kur visa vēsture nesastāv no kariem... vēlu veiksmi... pēdējo karu piedzīvoja mūsu vecvecāki un kaut ko par to var pastāstīt, bet atmiņa ir atmiņa un tai ir tendence ē... transformēties, tāpēc tam, ko skolā stāsta dažādi ordeņoti veterāni un citi partizāni, var ticēt tikai ar zināmām pielaidēm... ir jāatceras, ka atmiņas lielā mērā transformējas un ja nākamajā dienā mēs atceramies ar savu 80% precizitāti, pēc gada paliek puse, pēc 10... nu ir kā ir... nerunājot par 60 un vairāk gadiem, sevišķi ņemot vērā tendences, masu medijus un valsts nostāju...

Bosnijā karš beidzās salīdzinoši nesen, es pat atceros, kādas filmas es tajā gadā skatījos, un lai arī laika jau pagājis salīdzinoši daudz, mana vecuma un vecāki cilvēki karu atceras... daudzas detaļas ir pazudušas no atmiņas, bet atceras sajūtas un emocijas, un cilvēki stāsta par to, kā izklausās, kad virs tavas mājas svilpo lādiņi un ar ko atšķiras skaņa, kad lādiņš pēc mirkļa trāpīs tavā mājā... tajā karā gāja bojā ļoti daudz cilvēku... ielejā, kurā mēs dzīvojām, visas mājas ir uzceltas pēdējo divdesmit gadu laikā, jo pēc kara neesot palikusi neviena, katram ir bojā gājuši radinieki, ik pa laikam sastopam kapus, kuros apbedīti kara laikā bojā gājušie.. interesanti, ka viņi nodala militārpersonu kapus no civilajiem... un ir vietas, kur civilo upuru kapu ir visai maz, bet ir arī otrādi...

mēs braucām cauri Srebrenicai un tur ceļu malās pie mums klasisko "XY?", "kalifonija [lasīt: jebkurš neko neizsakošs tāgs]" vai "vasīlijs g. ir netradicionāli orientēts" grafiti vietā ir milzīgi ar baloniņiem uzpūsti uzraksti "mēs neaizmirsīsim", "11.07.1995 [es šajā dienā svinēju savu 13. dzimšanas dienu]" un tamlīdzīgi... Srebrenicas apkārtnē dažu dienu laikā tikai pēc oficiāliem datiem (atrastas mirstīgās atliekas) ir nogalināti 7 800 cilvēki - pārsvarā vīrieši no 12(šķiet) gadu vecuma, visi musulmaņi, un ja nemaldos, visi bija civilie...

es esmu pārliecināts pacifists un nespēju iedomāties kaut cik vērā ņemamu pamatojumu dajebkādos apstākļos nogalināt citu cilvēku, lai cik "slikts" vai atšķirīgs viņš būtu, pat ja tas ir kaimiņš... un, ja nebūs kara, gan jau tāds arī palikšu līdz mūža beigām, taču ir tik dīvaini domāt par to, kas notika tajās vietās un tajā laikā, nedaudz sirreāli... Dienvidslāvija nekad nebija ļoti mierīga vieta, taču kopš otrā pasaules kara 1945. gadā līdz 1991. gadam paspēja izaugt divas paaudzes.. Tito režīms, lai arī autoritatīvs, bija samērā mierīgs un cilvēki tika audzināti ar domu, ka fiziska vardarbība ir slikti... cilvēki ieguva izglītību, strādāja, veidoja ģimeni, viss, kā jebkurā normālā sabiedrībā.. un pēkšņi karš... protams, karā piedalījās visi tie, kuru izglītība un/vai darbs tā vai citādi bija saistīts ar militāro sfēru, kur māca, ka dažreiz vajag nogalināt un nereti tas pat ir labi un nepieciešami.... un tad cilvēkus ņēma no darba vietām - tie bija skolotāji, galdnieki, grāmatveži, sētnieki un zemnieki, kuriem iedeva ieročus un paskaidroja, uz ko jāšauj... gan jau starp viņiem bija pietiekoši daudz tādu, kuri domāja līdzīgi, kā es...

tie cilvēki, kuri šāva galvā uz ceļiem bedres priekšā tupošajiem cilvēkiem ar aizmugurē sasietām rokām joprojām ir dzīvi un ļoti iespējams, ka tāpat staigā pa starp citiem, strādā gaļas bodē par izcirtējiem vai suvenīru veikaliņā tirgo naģenes ar uzrakstu "Волим Републику Српску"... un viņu ir daudz... astoņus tūkstošus cilvēku dažu dienu laikā nevar tik viegli un ātri apšaut, ir vajadzīga organizēšana, plānošana, ir vajadzīgi šoferi, racēji, šāvēji, krāvēji... kas notika šo cilvēku galvās, kas ar viņiem ir šobrīd... man patiešām būtu ļoti interesanti sastapt šādu cilvēku, parunāties un mēģināt saprast, jo mana loģika nedarbojas... es varu mēģināt saprast motīvus un nosacīti attaisnot visādus NKVD, fašistu vai latviešu strēlnieku bendes, bet šis man ir galīgi nesaprotams...

un šodien mēs runājam ar bosnieti - musulmani, kurš stāsta, ka viņš nedalot cilvēkus serbos un bosniešos, musulmaņos un kristiešos, bet labos un ne pārāk labos cilvēkos un ka kopā ar kaimiņu serbu svinot gan savu El Aid Fitru, gan kaimiņa Ziemassvētkus... jautāts par to, kāda ir pārējo bosniešu attieksme pret serbiem, saka, ka normāla, ka ne jau serbi nogalināja bosniešus, bet gan notika politiski reliģisks konflikts un cilvēki to apzinoties un ka tā ir vienāda katastrofa abām pusēm.. un atkal... skatoties uz šiem jaukajiem, viesmīglīgajiem, ārkārtīgi draudzīgajiem un sirsnīgajiem cilvēkiem, saproti, ka viņu tēvi bija tieši tādi pat līdz brīdim, kad bija jāņem rokās ieroči un jāsāk šaut uz kaimiņiem... un tas pats var atkārtoties... un ne tikai ar viņiem...

nu tā dīvaini... ļoti dīvaini... "and whenever you're in forest or hills, always beware of snakes and bombs, there are billions of undetonated bombs around..."