Nu, man dāņu (vispār visu skandināvu tautu, bet viņas jau atšķiras) mentalitāte un domāšana vispār ir viena neatrisināma mīkla. Līdz tam, kā pirms kādiem pieciem gadiem pirmoreiz nonācu Dānijā, man tā likās garlaicīgākā, piezemētākā un snobiskākā tauta, ko vien var iztēloties, tad pabiju Dānijā, nedaudz pakontaktējos ar cilvēkiem un domas krasi mainījās, bet tāds koptēls tā arī nekad neizveidojās..

Mani jau visvairāk mulsina viņu it kā atvērtība pieredzei un klusais (un jā, klusais, man šķiet, ka viņi pat par latviešiem klusāki) dumpis pret visu aizliegto un savdabīgais sociālistiskais liberālisms, kas tur notiek... un no ārpuses tā tauta izskatās baigi labi un pozitīvi, bet ieskatoties nedaudz ciešāk rodas sajūta, ka tā ir pat ne maska, bet kaut kāds pašapmāns, es pat nezinu, kā to nosaukt... un viņu laikmetīgā māksla arī ir tik pat, ja ne vēl vairāk sāpīga, kā tautām, kur ir pret ko cīnīties, un man laikmetīgā māksla vienmēr ir šķitusi lielisks sabiedrības dvēseles spogulis... bet nu protams interpretācija var būt saistīta ar manu pieredzi un vidi, no kurienes nāku..

Par bēgļu jautājumu it kā skaidrs un izskatās, ka dāņi bēgļiem arī nav īpaši atvērti, neskatoties uz to, ka dažādi afrikāņi un arābi jau pirms desmit un divdesmit gadiem (par ko man konkrēti ir zināms) gūzmā devās uz Dāniju un dažādos veidos mēģināja dabūt pilsonību, tomēr atskaitot etniskos kvartālus Kopenhāgenas ielās ir visai maz ne-blondu cilvēku un arī naktī kaut kā nesanāca manīt aizdomīgas grupas, man jau izskatījās, ka vietējie jūtas samērā droši...

hm, pārāk daudz iekomentēju neko nepasakot, laikam tāpēc, ka pēdējā laikā daudz domāju par dāņiem un cenšos saprast viņu mīklu un vēl neesmu mēģinājis šīs pārdomas kaut kā sistematizēt uz papīra