par tipografiku
mūsdienās esam nonākuši dīvainā situācijā, kad dizaineri ne velna nejēdz no šriftiem un varbūt galvaspilsētā ir citādāk, bet te pie mums provincē vidēja dizainera pamatkomplekts ir arial + times new roman + comic sans, pie tam absolūti brīvi manipulējot ar attālumiem starp burtiem un rindiņām un nepieciešamības gadījumā pavelkot vai pastiepjot arī pašus burtus... es varu pilnīgi droši apgalvot, ka Rēzeknē nav NEVIENA dizainera, arī no dārgā gala, kurš patiešām prastu strādāt ar šriftiem... un redzot dažādus reklāmas materiālus, plakātus un tā, izskatās, ka Latvijā kopumā ar šo lietu ir ļoti švaki... interesanti, ka cilvēki, kuri jūt toņa izmaiņas kādā no kanāliem par 1%, absolūti nejūt šrifta kompozīciju un saliek tādas drausmas, ka tas izksatās pēc skumja joka...

un tas nav tikai pie mums, ik pa laikam duras acīs aboslūti nemākulīga šriftu izmantošana kino un dažādos populārzinātniskos video (TV neskatos, pieļauju, ka tur viss tik pat slikti)... punkts uz "i" (kāpēc vispār šito rakstu) - TED'ā čalis stāsta par par pilsētu karogu dizainiem, prātīgi stāsta, bet drausmīgi ņirgājas par neveiksmīgajiem (nu tur ir par ko ņirgāties, in fact)... viss labi, bet pašam tēzes sarakstītas times new roman'ā, starp rindām atstarpes praktiski nav... nu kā? kā tā var?

man ir visai daudz visai vecu grāmatu, tai skaitā tādu, kuras iespiestas laikos, kad burtus lika tikai ar rokām... un tad var redzēt, kā 19. gadsimtā grāmatas ir saliktas perfekti, ja ir ilustrācijas, tās ir ievietotas ideāli, neizjaucot tekstu (nu ok, vienā Krievijas impērijā izdotā vēstures grāmatā bija dīvaina lieta - piramīdas shematisks atēlojums, kas sadala tekstu divās daļās, bet grāmata liela un zinot, ka pie šādām grāmatām strādāja vairāki salicēji, varētu būt, ka viens vienkārši nohalturējis, jo šķiet, ka nekā tāda vairāk nebija), neizbīdot to no malām un tā, burti ir līdzeni, vienādi, salikums ļoti skaists... ap 20. gadsimta piecdesmitajiem - sešdesmitajiem gadiem, kad literatūras grāmatām (kur nebija ilustrāciju) sāka tekstu salikt ar mašīnu, kvalitāte uzreiz manāmi krītas, rindiņas peld, brīžiem parādās dīvaini tukšumi, vietām netiek ievērotas atstarpes, diezgan labi var redzēt, kura grāmata ir salikta ar roku, un kura ar mašīnu... nu, sākot ar deviņdesmito gadu lielu daļu grāmatu gribas ņemt ar diviem pirkstiem, viss iet no datora, grāmatu salicējam vairāk nav vajadzīga kvalifikācija, šriftu mācība sen ir aizgājusi mūžībā, kā saliekas, tā arī ir... pie tam, tieši deviņdesmitajos ir brīdis, kad izrādījās, ka var taču dažādus šriftus izmantot, ir redzētas visai drausmīgas grāmatas, kur tas tiek ļoti veikli izmantots... nu, to pašu var teikt arī par grāmatu iesiešanu - deviņpadsmitā gadsimta grāmatas ir iešūtas uz gadsimtiem, padomju laikos iesēja kā sanāca, tāpēc parasti vāki līdz šodienai atnākušajām grāmatām ir izplīsuši pēc viena paterna, šodien - a velnsviņzin, galvenā problēma, manuprāt, lielai daļai mūsdienu grāmatu, ir laminētie vāki - lamināts iet nost un grāmatas izskatās pēc kakas... nu un tas, ka visas grāmas svar turas uz papīra loksnītes, ar kuru tā ir pielīmēta pie vāka, arī nekādu ilgmūžību negarantē...

lai cik tas nebūtu dīvaini, mūsdienās ja gribas atrast cilvēku, kurš kaut ko saprot no šriftiem, jāmeklē sakarīgu frontenda izstrādātāju vai web dizaineri, IT ir atdzimusi burtu mācība, ir izprasta teorija, burta elementu nozīme un tieši IT šobrīd ir redzams, kā šrifti sāk dzīvot jaunu dzīvi, tie transformējas un mainās atmetot elementus, kas bija svarīgi grāmatu laikmetā, saglabājot galveno, tie kļūst lasāmi un estētiski baudāmi... paskatieties kaut vai uz Windows vai Apple kompāniju jaunajiem šriftiem vai sakarīgās web lapās (pirmais, kas ienāca prātā).