es arī esmu izteikts humanitārais.. tas par tām smadzenēm un dvēseli manā gadījumā ir kas tāds, kas ir izjūtu līmenī... humanitāras lietas man var likties jaukas vai mīlīgas vai emocionāli vai kā citādi svarīgas, un liek domāt daudz un dikti un lauzīt galvu, bet nav sajūtas, ka smadzenes strādā ar pilnu atdevi pat tad, kad domā dikti dikti... un tad, kad sāc domāt (un censties saprast) par kvantu mehāniku, astrofiziku un šādām lietām, tad gan pilnīgi jūti kā smadzeņu muskulis aug, jo prāts jau galīgi nav eksakts... nu kaut kā tā...