par mīlestībām
pašrakāšanās tuvojas beigām un palika tikai daži ieraksti un līdz aprīlim likšos mierā..

izrakāju savas pieķeršanās un redz kā sanāca... apraksti subjektīvi, kā es to redzu šobrīd 2014. gadā... ne obligāti tās ir mīlestības per se, pārsvarā tās ir spēcīgas pieķeršanās... Te pat vīrieši varētu parādīties, teiksim, Ivars, Džerijs, Lubgāns, taču ar sievietēm šīs pieķeršanās lielākoties tomēr bija kaut kas, kas lika justies labi vai slikti, tātad emocionāli daudz dziļākas... tātad, pēc kārtas, sākam ar bērnību un beidzam ar šodienu:



Inga (~1993->1996) – bērnības mīlestība, kura dzīvoja citā pilsētā un ar kuru kontakts bija pietiekoši rets, lai uzturētu bērna interesi. Satiekot šo meiteni apzinātā vecumā, protams, nepazinu, taču nekā man interesanta viņā nebija. Tā beidzās mana bērnības fantāziju mīlestība.

Inga (~1998->2003) – vidusskolas klasesbiedrene, kuras temperaments mani nokāva un pārslēdza manu uzmanību. Tā kā principā meitenes mani interesēja maz, tad kardiogrammas cienīga uzmanība fantāziju līmenī noturējās gana ilgi. Arī pēc tam, kad jau bija gana traģiska mīlestība bijusi un beigusies. Spilgtākās atmiņas saistās ar to, ka lielākā daļa avāriju, kurās esmu bijis, notika tieši braucot ar Ingu. Mēs fantastiski pievilkām neveiksmes. Draudzīgie apskāvieni parasti ļoti sildīja un vienreiz salidojumā viņa pat mani nobučoja (gan pēc mana lūguma, ne pēc pašas iniciatīvas ;) ) un tas mani pavisam nokāva. Aizraušanās ar laiku pagāja un pārgāja. Turpinājām būt draugi. 2008. vai 2009. gadā kopā bijām Spānijā un pārkāvāmies par līdera pozīcijām, un Inga ar mani kādu laiku nerunāja, taču nu jau atkal esam labi draugi.

Agnese (1999->2005) - pirmās abpusējās attiecības un pirmā kaut cik nopietnā mīlestība, kura arī pēc tam, kad viss beidzās 2001. gadā vēl ļoti ilgi vilkās līdzi. Problēma un iemesls, kāpēc es gribēju šķirties (un kas arī notika pēc Depeche Mode koncerta) bija tas, ka lai arī mēs iepazināmies jau fertilajā vecumā, Agnese bija mana māsīca, bet man, puikam, kurš uzaudzis uz romantiskās literatūras aļa Dimā, Verns, Igo un protams arī Gēte, tas likās nepieņemami. Viss bija ļoti skumji un vilkās viss ilgi. Agneses gredzenu valkāju joprojām. Mūža mīlestība #1.

Ilona (2001->2004) - otrās abpusējās attiecības. Vidusskolā mācījāmies vienā klasē, bet tad vienkārši mēreni draudzējāmies un kaut kuru brīdi arī kopā sēdējām, izlikāmies par gudrākajiem klasē un kas zin, varbūt arī visā skolā. Kaut kādas attiecības noformulējās laiciņu pēc šķiršanās ar Agnesi un tās bija paš-/destruktīvākās attiecības, kas man ir bijušas. Ar Ilonu es iemācījos neuzdot jautājumus un greizsirdību uzskatīt par muļķību. Viss bija baigi grūti, vilkās kādu gadu, īsti neatceros kā beidzās, bet rūgta pēcgarša saglabājās ilgi. Bija vajadzīgi vēl vairāki gadi, lai emocijas norimtu.

Anda (2002->2004) - kad Džerijs stāstīja Andai par mani, teica, ka pirmajā sarunā obligāti pieminēšu adatu spraušanu zem nagiem. Un tā arī notika. Tolaik ļoti aktīvi interesējos par inkvizīciju un dažādām spīdzināšanas metodēm. Anda bija jaunāka par mani (pēc maniem aprēķiniem sanāk 16 gadi), taču to absolūti nevarēja just, tā zināšanu un kaut kādu rūgtu pieredžu bagāža, ko viņa nesa līdzi, man radīja sajūtu, ka mana dzīve ir bijusi galīgi tukša un pats arī tāds pastulbs. Burtiski momentā Anda kļuva par manu tuvāko draugu. Stundām ilgi sēdējām iestādē ar nosaukumu Taksis, ārkārtīgi lēnām dzērām tēju un runājām par visu pasaulē. Ar viņu bija viegli un saprotami, kaut arī sarunu tēmas bieži vien bija smagas un sāpīgas. Kopā radījām Dorianu un savilkām kopā fantastisku kompāniju. Atnāca 2004. gada vasara ar Līvu un Pravieti un mūsu pieķeršanās sāka gaist. Nekādas formālas attiecības mums nekad nav bijušas, tikai stipra pieķeršanās. Par tuvāko draugu Andu vēl ļoti ilgi uzskatīju, kamēr pamazām neattālinājos no visas Rīgas draugu kompānijas un neatteicos no draugiem.

Līva (2003->2006) – es nevaru noformulēt savas attiecības ar Līvu. Mēs kādreiz runājām par to, kāpēc mums nekad nekas nebija. Es neatceros, ko mēs secinājām, bet enīvei. Līvai, kad iepazināmies, šķiet, arī bija 16. Viņa bija no pavisam citas pasaules – hiphops, fanfikšans, Harijs Poters un tā. Bet tai pat laikā viņā bija kaut kas drausmīgi dziļš un neizprotams. Es nezinu vai bija arī iekāre, bet domāju, ka tā varēja būt, Līva man likās ļoti pievilcīga arī kā sieviete. Un viņa bija vienīgā sieviete, sakarā ar kuru es esmu jutis patiešām izteiktu greizsirdību un viņas koķetēšana ar Andžu un Džeriju rezultējās tajā, ka kādu laiku mēs vispār nerunājām (formālos iemeslus neatceros). Ar Līvu bija ļoti labi. Mēs noformulējām attiecības – es biju tēvs un viņa mana meita. Mēs tā arī viens otru uzrunājām. Un runājot par Līvu es vienmēr runāju kā par savu meitu, tāpēc nereti radās nesaprašanās un cilvēki domāja, ka man ir bērns. Spilgtākās atmiņas no Rojas vētras laikā un to, kā no kaut kāda kluba gājām, Līva ar ciet acīm un es viņu vedu kā aklu pie rokas pa pilsētu. Ļoti spēcīga tuvības sajūta. Nu un masāža ar vīna izmantošanu pirmajā reizē, kad mēs iepazināmies. Vai es kādreiz būtu gribējis kādas tuvākas attiecības ar Līvu? Domāju, ka nē. Nedomāju, ka tas būtu beidzies labi. Līva pilnībā pazuda no manas dzīves iepazīstoties ar pašreizējo vīru. Redzējāmies tikai vienreiz, bet viņa bija tik atsvešināta un distancēta, ka sapratu, ka vairāk viņu redzēt negribu, jo cilvēks, kurš ir bijis tik emocionāli tuvs ar šādu uzvedību diezgan skarbi knibina rētas un dāsni kaisa ar sāli. Pirms kāda laika saņēmu nobildētu vēstuli, kurā kaut ko rakstīja par to, ka man esot bijusi liela nozīme viņas dzīvē, taču bildes kvalitāte bija tik slikta, ka izlasīt kas tieši rakstīts bija ļoti grūti. Līvas Valkīras zīmējums man joprojām stāv rāmī guļamistabā. No Līvas es iemācījos divas lietas – 1) divi cilvēki var justies kopā labi arī vienkārši klusējot, 2) jebkurš pasākums ir jāpamet kulminācijas brīdī...


Aina (2003->2004) – iepazīstoties ar Ainu mēs uzreiz vienojāmies, ka starp mums nekā nebūs. Un nebija arī. Mēs pavadījām daudz laika kopā un jutāmies kopā labi, bet nevienu brīdi nepārkāpām pieklājības robežas. Intīmākā ķermeniskā tuvība, ko mēs atļāvāmies bija masāžas. Ainai es biju ļoti pieķēries un kopā pavadītais laiks bija ļoti labs. Es pirmo reizi izbaudīju, ka var pavadīt ar kādu kopā laiku necenšoties staipīt krāniņu diskutējot par nevienam nevajadzīgām intelektuālām snobiskām lietām un ka divi cilvēki var justies labi vienkārši esot blakus. Attiecības (gan vienam, gan otram) un grūtniecība (Ainai), kā arī tas, ka es Rīgā sāku pavadīt arvien mazāk laika lika galu mūsu laikapavadīšanai, taču tā arī palika par ļoti labu draugu, ar kuru vienmēr var parunāt par lietām, par kurām ne ar vienu citu neparunāsi. Jā, Ainu es varētu nosaukt par savu uzticības personu.


Diāna (2003->2004) - Diāna bija mistiskā Andas māsa, kura jau bija pilngadīga, kad iepazināmies, kurai vienmēr bija viedoklis, kuru atstāstīja Anda, bet ar kuru man bija liegts iepazīties. Un Diānai bija draugs. Viņa man nepatika un es viņai arī acīmredzami riebos no Andas stāstītā. Kad iepazinos ar Diānu, iemīlējos viņas profilā un ķermeņa izliekumā, kurš veidojās, kad viņa zvilnēja dīvānā uz sāna. Nu, īsumā tas, kā es atceros, ka sākās attiecības #3 (tas tā varētu nebūt, man ir ļoti slikta atmiņa) – mēs uz diviem izdzērām no kakliņa pudeli šņabja, es sasolījos Diānas draugam salauzt kājas vai ko nu tur (wtf? pacifists, ibio), aizvēmu visu istabu un drīz vien mēs paziņojām par to, ka mums ir attiecības un tagad Dorianam ir virspriesteriene. Kopumā attiecības bija ļoti savdabīgas, Diāna man patika, bet mūsu attiecības lielākoties bija vērstas uz āru un daudz kas man atgādināja kādu romānu. Spilgtākās atmiņas saistās ar krūštura mešanu uz lampas laikam stundas garumā (izrādās, ka tas ir drausmīgi grūti panākt, ka krūšturis pakaras uz lampas), gulēšanu divatā saliekamajā gultā un pirtī iešanu ar medu. Šķiršanās sanāca nesmuka. Bet pavisam smukas šķiršanās man joprojām nav ne reizi sanākušas.


Anna (2004->2013) –attiecības #4, un mūža mīlestība #2. Ar Annu es iepazinos savā istabā. Atnāca brāļa draugs, ar kuru tolaik draudzējās Anna, bet man bija salūzis dators, tāpēc bija laiks komunicēt ar ciemiņiem. Rezultātā man tika paskaidrots, ka Dalī nav van Gogs, iedevu simbolu enciklopēdiju, lai būtu iemesls vēlreiz tikties. Un tad mēs sākām tikties arvien biežāk un biežāk. Medus mēnesis turpinājās ilgi. Iepazināmies aprīlī, paziņojām, ka septembrī precēsimies. Tā bija skaista vasara. Rudenī, protams, neapprecējāmies, jo tas bija domāts pa jokam, kaut arī pēc sešiem gadiem taisījos bildināt, bet līdz tam vēl bija daudz laika. Attiecības mums bija dīvainas, kā jau visas, kas man bija, šīs bija ļoti nevainīgas un vietām romantizētas, vietām vienaldzīgas. Spilgtākās atmiņas saistās ar pirmo vasaru, ar to, ka tad, kad jau dzīvojām kopā, biju ļoti vienaldzīgs, ar ko smagi sāpināju Annu, tāpat kā ar to, ka biju sācis bildēt plikas meitenes un tas, acīmredzot, tomēr radīja zināmu greizsirdību. Anna man lika iemīlēt Viļaku un šobrīd, kad braucu pie viņas uz Viļaku, tur jūtos ļoti labi. Bez Annas skumstu arī pēc viņas vecākiem. Ar tēvu izveidojās ļoti labas attiecības un tiekamies arī šobrīd laiku pa laikam. Izšķīrāmies pēc vairākiem šķiršanās mēģinājumiem 2010. gadā, kaut arī drīz izrādījās, ka es tam emocionāli nebiju gatavs. Līdzīgi kā Agneses gadījumā, līdz galam novērtēju kas bija tikai tad, kad vairāk nebija un pārdzīvoju to samērā smagi.


Līga (2010->2014) – attiecības #5. Iepazināmies 2008. gadā. Pie manis atveda Ksenija kā modeli. Drīz vien paņēmu pie sevis pa vasaru pastrādāt par dizaineri. Drīz vien kļuva par manu mīļāko modeli, bet 2010. gadā, kad pa visām šuvēm čīkstēja attiecības ar Annu, un kad pie manis dzīvojās teju vesels modeļu/draudzeņu harēms un Līgai draugs lika braukt ar viņu strādāt uz ārzemēm, tad nu es, lai viņu „izglābtu”, liku pārvākties pie sevis. Pamazām izveidojās attiecības. Sanāca tā, ka tajā dienā, kad mēs formāli noslēdzām attiecības ar Annu, sākām ar Līgu. Psihologos mācīja, ka pēc ilgstošām attiecībām ir jātaisa gada pārtraukums, citādi nav labi. Tā arī izrādījās, visas problēmas no iepriekšējām attiecībām pārnesu uz šīm. Sākums bija ļoti smags, un drīz vien sapratu, ka īsti no šīm attiecībām nekas labs nesanāks. Līga bija depresīva, es biju agresīvs un despotisks. Liku atmest smēķēšanu (kas, protams, nenotika), iet mācīties maģistratūrā, ar laiku arī noīrēt dzīvokli un sākt dzīvot patstāvīgu dzīvi. Izšķīrāmies mēs 2011. gadā, taču kaut kādas attiecības turpinājās līdz pat šim gadam, sirdsapziņa man neļāva viņu pamest, jo es visu laiku jutu atbildību. Un kā draugs man viņa patika daudz labāk, šobrīd mēģinām atjaunot draudzību.



Regita(2013) – apbūra mani līdzīgi kā savulaik Anda un Līva ar intelektu un entuziasmu un drīz vien izveidojās ļoti stipra pieķeršanās. Iet uz kaut kādām attiecībām nav iespējamas tāpēc, ka salīdzinājumā ar viņu es esmu vectētiņš un draugiem un radiem viņai būtu ļoti grūti šādas attiecības izskaidrot, tāpēc viss ļoti tikli. Pagaidām tas ir cilvēks, ar kuru kopā pavadītais laiks liekas pilnīgs, un pēc kura ilgojos tā vietā, lai ilgotos pēc pagātnes rēgiem. Nu jā, un jau kaut kādu laiku tieši viņai pieder balss manā galvā. Vai auss? Savā galvā lielākoties tomēr es runāju monologu. upd (05.04.2014): viss pamazām sākās jau agrāk martā, taču kaut kas noformulējās pagājušajā piektdienā (28.03.) un sākās ar vārdu "nedrīkst", ko Regita teica pati sev, kopš tā laika tiekamies katru dienu un Regita veic laika atskaiti līdz manai virtuālajai nāvei... laikam viena no spilgtākajām lietām, ko atcerēties būs sirreālā sajūta, kad ved no rīta meiteni uz skolu un noskūpsti atvadoties un tā nav tava meita un viņa tur nestrādā, viņa mācās... sajūta patiešām ir ļoti dīvaina... un vēl konstatēju, ka Regita ir visjaunākā mana draudzene visā manā attiecību vēsturē... gan Agnesei, gan Diānai jau bija pāri 18, bet Regitai nupat palika... nolēmām, ka līdz galam izlemsim ko darām tālāk pēc manas atgriešanās aprīļa beigās, bet pagaidām ir ļoti labi...