sapnis...
pirms pusstundas (pirms dušas) redzēju ļoti īpatnēju sapni... sākumā likās pilnīgs absurds, bet kad dušā sāku atcerēties un nedaudz analizēt, konstatēju, ka nekas saskarīgāks nav redzēts ļoti sen...

darbība notiek psihiatriskajā slimnīcā naktī... apkārt klusums... šad tad kāds slimnieks iet uz tualeti pa vāji apgaismoto gaiteni... gaitenī pie galdiņa sēž dežūrējošā medmāsa.... bet mums ir nodarbības... kaut gan māca mums nevis psihiatrijas pasniedzējs psihiatriju, bet gan menedžmenta pasniedzējs menedžmentu... no mana kursa šeit ir tikai nedaudzas meitenes... pārējie ir kā ēnas... visu laiku notiek diskusija par .jpg, .bmp un .gif (vai iespējams .tiff... precīzi neatceros) formātiem... vispārpieņemtais ir .jpg... jerrym man pienāk klāt un saka: "kad Tu iepazīsi .bmp un .gif formātus, sapratīsi, kāds $ūds ir .jpg... tālāk visu notiekošo es veidoju .bmp formātā, bet ārēji to transformēju .jpg, lai pārējie cilvēki saprastu... un šī doma mani pavada visa sapņa garumā... ka es visu transformēju .jpg, lai citi mani saprastu... drīz vien atklājas, ka visi šeit mītošie visu veido .bmp un es to saprotu, bet visu laiku atceros, ka man ir jātaisa .jpg, jo savādāk mani nesapratīs "tie, kas ārā"... beidzas lekcija un es un dažas meitenes no kursa ejam ar pasniedzēju un viņš tā, starp citu, piebilst, ka nu mācības ir beigušās un mums vajadzētu viņam papildus samaksāt katram... es jautāju cik, bet viņš atbild, ka tas ir uz mūsu sirdsapziņas... es sāku strīdēties, ka varu samaksāt maz (domājot ar to latu, bet viņam nesakot) vai arī daudz (domājot 4 Ls).... viņš kaut ko atbild un tad es aptveru, ka 4 Ls nemaz nav daudz un pasaku viņam, ka tomēr nevaru samaksāt daudz... tā mēs pa ceļam uz auditoriju separējamies no viņa... es eju lēnām un kad aizeju uz auditoriju, visi jau ir aizgājuši un es esmu palicis viens pats... es izeju gaitenī, satieku dažus slimniekus.... ieeju atpakaļ, atveras auditorijas durvis un kāds iesviež iekšā 5 kobras... man izdodas izskriet ārā.... andux paņem vienu no kobrām (kas izskatās kā gumijas un tomēr ir dzīva) un dod to man... es cenšos izvairīties, bet viņa grūž to man rokās... es bēgu... tad es saģērbju sev virsū glābšanas vesti un vēl kaut ko biezu un eju pa gaiteni... un pamanu, ka arī daudzi slimnieki ģērbušies ļoti dīvaini un es nemaz tik ļoti neizceļos, tāpēc novelku nost... tad es nokļūstu telpā kopā ar kobrām... es ieeju kādā telpā, kurā ir tumšs, kamēr tur sēžu, pa durvīm pabāžas kāda roka un iemet iekšā 5 kobras... es pa kastēm cenšos aizrāpties līdz durvīm, neredzot, kur ir kobras... man neizdodas, mēģinu iet pa grīdu, bet visu laiku jūtu, ka tās ir tur un tāpēc cenšos pārlekt tām vietām, kur liekas, ka tās ir, bet neuzlekt kādai no tām... beidzot es tieku ārā... tālāk es eju pa gaiteni ar vienu savu kursa biedreni un saku viņai, cik slikti būs, ja visu šeit esošo slimnieku murgi un idejas materializēsies (un domāju, ka tā taču ir šausmu filmās)... viņa atbild, ka tas ir visu šausmu filmu pamatsižets... es viņu pametu un līdz galam neidzerto kolas pudeli atdodu dežūrējošai medmāsai... uz jautājumu, kāpēc es to daru, atbildu viņai, ka tas tāpēc, ka negribu, lai slimnieku murgi materializējas.... es joprojām dzīvoju .bmp pasaulē, bet visu ārēji transformēju uz .jpg... dodos projām no slminīcas un nonāku kaut kādā arābu pilsētā... un esmu spiests bēgt no sekotāju pūļa... es skrienu, tad sāku lēkāt pāri māju jumtiem, beigās jau lidoju, bet tik un tā pūlis ir tuvāk un tuvāk... kamēr kādā no šķērsieliņām sekotāji neparādās no abām pusēm un es esmu slazdā... es apzinos, ka mani glābs .jpg redzamība... kaut gan dvēselē mana pasaule ir .bmp... bet to nevienam nebūs lemts zināt... es pamostos...