hronika/d.g.
ieraksts tiks koriģēts un papildināts



ciba ir tāda kā dienasgrāmata, reizēm ar zināmu interesi pārlasu vecus ierakstus ar domu "o, arī tā ar mani ir bijis" vai "oho, tas nu gan ir viedoklis, labi, ka tiku no tā vaļā"...

izmaiņas manā dzīvē kopš 2005. gada marta - maija (http://klab.lv/users/bartolomejs/), kad iepazinos ar Annu un praktiski nozudu no lietām, kas kādreiz bija dārgas - no cibas un ar laiku arī no Doriana un no Rīgas... bet nu все по порядку...

tātad:

2005. gada maijs - augusts bija tas laiks, kad es dabūju sociālā psihologa asistenta diplomu, Anna bija vienīgais cilvēks, kuru uzaicināju uz savu izlaidumu... tālāk es stājos iekšā maģistrantūrā un kļuvu par klīniskās psiholoģijas maģistrantu... tai pašā laikā kūpēja personīgā dzīve - dzīves pavasaris/medusmēnesis... braucām plenēros vai vienkārši pie dabas, es mācījos fotografēt, Anna gleznoja, pavadījām laiku diezgan labi un jautri, un pamazām iepazinos ar Rēzeknes māksliniekiem... man patika Līgo, šķiet tos mēs tā labi nosvinējām - patīkami... lielākā daļa Doriana bija kopā un man tas bija svarīgi... sajutos kā agrākajā Doriana kompānijā... dzīve bija skaista un krāsaina.. šajā vasarā pirmoreiz sāku meklēt apmaksātu darbu, jo viss, ko līdz tam biju darījis, bija brīvprātīgo darbs Latvijas patērētāju tiesību aizsardzības asociācijā un citās nevalstiskās organizācijās...

2005. gada septembris sāku studēt maģistrantūrā un strādāt divās skolās uz mazām slodzēm.. nonācu pie secinājuma, ka psiholoģija ir tas, kas man patīk un tas, ar ko es būtu gatavs nodarboties visu dzīvi... studijas bija interesantas un ātri ieguvu jaunus draugus arī jaunajā kursā...

2005. gada oktobris parādījās iespēja aizbraukt uz Turciju uz fotografēšanas projektu, vairāk gan šajā visā pasākumā savaldzināja bija dienaskārtības punkts "shooting people in the streets"... ar savu tizlo ziepnieciņu bija kauns braukt, tāpēc paņēmu uz kredīta savu pirmo spoguļnieku Canon EOS 350d, kuru lietoju joprojām... tā nu ar Annu gandrīz divas nedēļas nodzīvojām Turcijā - Antaljā, pie reizes izmantoju izdevību apmeklēt pirmo savā dzīvē no trim Romām - Konstantinapoli jeb Stambulu... uz doto brīdi gan esmu apmeklējis arī pārējās divas Romas, bet par to stāsts būs tālāk... tā nu mēs tur bildējām un ļoti man patika manas fotogrāfijas... tur pat Antaljā notika arī pirmā fotogrāfiju izstāde, kurā piedalījos arī es ar savām fotogrāfijām un uz pārējo fona tās izskatījās tīri labi... tā nu es kļūdīgi nolēmu, ka arī fotografēt es varu...

2005. gada oktobris - decembris vienā no skolām darbs sāka kļūt nepatīkams... parādījās dažādi ētiski pārkāpumi no skolas administrācijas puses, kas ļoti traucēja strādāt man... es nedrīkstēju nekur ziņot par vardarbību pret bērniem, no ārpuses viss izskatījās ļoti skaisti un glamūrīgi un tā tam arī bija jāpaliek, bet tam, ka skolā bija uz pirkstiem saskaitāmi bērni, kurus varētu nosacīti saukt par "normāliem", t.i. bērni no nenelabvēlīgām ģimenēm, normāli intelektuāli attīstīti, bez psihiskas vai psiholoģiskas dabas problēmām un bez vardarbības sekām, bija jāpaliek noslēpumā... tālāk jau nākamajā pusgadā es dažus no šiem gadījumiem pacēlu un iesaistīju speciālistus, taču tas tika veiksmīgi notušēts un man pamāja ar pirkstu, ka tā darīt nevajag... pēc gada es satiku cilvēku no Rīgas, kas man jautāja "kādu traci Tu tur tajā skolā sacēli", pie tam fakti jau bija neticami sagrozīti un pie visa biju apvainots es... protams, ka parādījās arī baumas, ka es pats seksuāli izmantojot skolas audzēkņus, bet to visu es uzzināju jau tad, kad biju diezgan skaļi aizgājis projām no šīs skolas...

Jauno gadu sagaidījām mākslas skolā, biju saorganizējis pasākumu a'la "Dorians+Mākslinieki"... tas arī bija pēdējais šāda tipa eksperiments, taču šķiet, sanāca neslikti... bija performances, cilvēki zīmēja viens otru, veidoja kaut ko mālā un visādi ārdījās...

2006. gada janvāris - marts šajā laikā sāku strādāt vēl vienā skolā, taču izturēju tikai dažus mēnešus, jo šeit bija vēl trakāk kā augstākaprakstītajā... daudz trakāk... eksāmeni bija jākārto bērniem, ar smagiem attīstības traucējumiem un autismu un interesantākais, ka visi arī nokārtoja, skolotāji baidījās no bērniem tāpat kā amerikāņu filmās par nēģeru skolām... beigās jau bija tā, ka man bija jādara sociālā darbinieka, sociālā pedagoga, pedagoga, ģimenes ārsta un psihiatra darbs, taču psihologa darbu man veikt neļāva... arī parādījās dažādas baumas... pēc skolas akreditācijas mani izsauca direktore, daudz kliedza par to, ka es veicot eksperimentus uz skolēniem un ka kaut kādu skolēnu vecāki mani sūdzēšot tiesā par to, ka viņu esot pēc manas pavēles piekāvuši klasesbiedri... aizgāju no šīs skolas mēnesi pirms augstākaprakstītās ar lielāku troksni, kā no augstākapraktīstās... smieklīgākais bija tas, ka direktore vēl ik pa laikam lūdza atgriezties... bet bija arī pozitīvās puses darbam šajā skolā, skolēni iemācīja mašīnām noņemt riteņus un noliet benzīnu iedarbinātai pieparkotai mašīnai un daudz daudz ko vēl...

2006. gada maijs jau vairākus mēnešus meklēju dzīvokli, bija ideja nopirkt dzīvokli, lai varu dzīvot projām no vecākiem un kopā ar Annu... attiecības jau vairāk nebija tik spilgtas kā pirms gada... daudz strīdējāmies, Anna brīžiem bija novesta līdz histērijai, taču palikām kopā... sāku skatīties lētos variantus - mazus vienistabas dzīvoklīšus vai arī lielāku dzīvokli zem tilta drausmīgā vietā un drausmīgā mājā un pirmajā stāvā divstāvu mājā.... bija traki varianti... un tad es nonācu pareizajā vietā un pareizajā laikā un dažu dienu laikā parakstīju dokumentus - iegādājoties dzīvokli kaut kad deviņdesmito gadu sākumā uzceltās ārējās sienās topošiem dzīvokļiem un kļuvu par pirmās kopš padomju laikiem Rēzeknē nodotās mājas dzīvokļa īpašnieku... bet dzīvoklis iegūs dzīvokļa izskatu tikai pēc gada... man bija vēl iespēja izvēlēties un es izvēlējos dzīvokli ar vislabāko skatu, protams, augšējā stāvā un protams, stūra dzīvokli... un tas maksāja gandrīz gandrīz uz pusi lētāk kā veci attiecīgas platības dzīvokļi pilsētā...

2006. gada jūnijs Līgo daļēji izgāzās... kārtējo reizi pārliecinājos, ka Dorians + mākslinieki = napalms... svinējām pie Arta vecmammas, kopā pasākums ievilkās uz četrām dienām... ģenerālmēģinājums bija labs - miesas apgleznošana, bradāšana pa nākamajām jāņu zālēm meklējot kaut kādu mistisku, šķiet, ezeru... rezultātā pazaudēju telefonu un ar mačeti pārgriezu roku... telefons mistiskā kārtā atradās... uz rokas pēc kāda pusgada pat rēta vairāk nebija redzama... gājiens palika atmiņā... paši jāņi bija alkoholizēti, pirtizēti, sierizēti un visādi citādi ..zēti un vairākiem cilvēkiem beigās arī ..āzti... vismaz melora'i man par lielu nožēlu, nācās aizbraukt ātrāk kā bija paredzēts... nu un arī citi nebija sajūsmā...

2006. gada jūlijs godīgi sakot, nemaz neatceros, kas notika jūlijā... jāapskatās fotogrāfijas... zinu, ka ap šo laiku bija jābūt manai dzimšanas dienai, bet acīmredzot, nekas dižs nebija, ja jau nespēju atcerēties...

2006. gada augusts Itālijas ceļojums Sabāza mūs vienā lielā autobusā un devāmies uz Romu... ceļojums bija smags, autobuss nebija ērts un mana tendence vienmēr visur panākt tieši manu interešu ievērošanu, rezultējās ar sabojātām attiecībām ne tikai ar eques (par laimi pārejoši) un Oskaru, bet arī ar lielāko daļu no braucējiem... es gribēju Venēciju... citi gribēja atpūsties, vēl citi - dzert, daži visu bija redzējuši fotogrāfijās un negribēja vispār neko.. bet es gribēju Venēciju... un Venēciju es arī dabūju... bet nu pēc kārtas. uz priekšu ceļā apstājāmies Varšavā, kur es pazaudēju fotoaparāta skatu meklētāja uzmavu un konstatēju, ka Varšavas vecpilsētu no Vecrīgas dzērumā diez vai atšķirtu, nākamā apstāšanās uz dienu bija Grācā... uzzinājuši, ka šajā pilsētā ir dzimis Ārnijs, ar muga, Aldi, Annu un vēl dažiem cilvēkiem devāmies meklēt Ārnija muzeju... braucām uz zaķi, gājām pie sarkanās gaismas un nepārtraukti saskārāmies ar neapmierinātību no pedantisko austriešu puses... Ārnija muzeju mēs tā arī neatradām, bet atradām dīvainu "sātanisku" baznīcu, kuru vēlāk es nespēju atrast nevienā Grācas kartē un ceļvedī un pat baznīcu reģistrā... pie centrālās strūklakas kāds netīrs panks piedāvāja avīzi, domāju, ka pārdod, bet kad es atteicos, viņš piedāvāja vēl pāris cilvēkiem, izrādījās, ka viņš šo lapu ir izlasījis un piedāvā cilvēkiem, ko paklāt apakšā, sēžot uz strūklakas malas... vot tā... Grācā arī izmirkām... bija jauki... Roma bija skaista... pat ne skaista - grandioza, radīja nerealitātes sajūtu... šajā pilsētā es negribētu dzīvot, bet gribētu to apciemot vēl pāris reizes... pārsvarā ar Annu un Daigu staigājām pa muzejiem... redzējām daudz ko skaistu... vislielāko iespaidu atstāja laikam Siksta kapella.... nu un Pieta... un padziļinājās nepatika pret Dalī... atpakaļceļā es dabūju savu Venēciju... mūs tur izsēdināja piecos vai sešos no rīta... Marka laukumā sākumā nebija nevienas dzīvas radības... nolija lietus, kuru mēs pavadījām vienā no šaurajām ieliņām, spiežoties pie sienas... pa ielām skraidīja žurkas un lieli tarakāni un peldēja kanālā... vēlāk parādījās tantiņa, kas baroja baložus Svētā Marka laukumā... virs lielā kanāla ausa saule... Venēcijā bija skaisti... līdz kādiem astoņiem, kad parādījās cilvēki... tad mēs nozudām netūristiskajā Venēcijas daļā... klīdām pa mazām ieliņām un priecājāmies par ko vēl bija iespēja priecāties... atpakaļceļā vēl nonācām Čenstohovā un kāreiz uz Dievmātes parādīšanās 50 gadadienu... tādus cilvēku pūļus neredzējām pat Venēcijā... vēl ilgu laiku pēc tam par šo notikumu varēja lasīt presē...

2006. gada augusts Жаворонакс noorganizējām multimēdiju izstādi/performanci Rēzeknes kultūras nama kamīnzālē... nedēļu dzīvojāmies pa kamīnzāli - kūpinājām vīraku, cepām vafeles, pīpējām ūdenspīpi, apgleznojām viens otru, sildījāmies pie kamīna, runājām un muzicējām, pie sienām karājās gleznas, grafikas, fotogrāfijas un Ksenijas gobelēns :) iznāca cienīgs pasākums..

2006. gada septembris - novembris Sāku strādāt par digitālās drukas nodaļas vadītāju vietējā poligrāfijas pakalpojumus sniedzošā uzņēmumā... paņēma mani tāpēc, ka CV bija rakstīts, ka esmu fotogrāfs.. iedeva pamēģināt fotošopu un corel draw'u, ar fotošopu ātri tiku galā, pie corel'a sēdēju pirmoreiz, tāpēc ar to mocījos ilgāk, bet galā tiku... tā nu mazpamazām sāku strādāt... saņēmu procentu no nopelnītā... diezgan ilgs laiks pagāja, kamēr tiku pie drukas mašīnas un sava kabineta, bet tad arī dabūju lielu klientu - Ludzas pilsētas domi... 2007. gada pirmā puse tika pavadīta, gatavojot praktiski visu vizuālo materiālu pilsētas 830gadei... tā nu pamazām sāku mācīties maketēšanu.. vēl nedomāju, ka tam būs kāda nozīme nākotnē... izrādījās, ka bija... ar septembri sākās arī prakse maģistrantūrā... ar to man gāja grūti... bet nu...

2006. gada decembris Jaunais gads a'la 80-s dzīvoklī, kuru īrēja Anna... pliekani, bet bija ok... bija arī Doriana pārstāvji, bet jau mazāk..

2007. gada janvāris - marts Turpinājās mācības, darbs divās frontēs - skolā un tipogrāfijā... ar praksi gāja arvien grūtāk un grūtāk, bet radās sajūta, ka nu jau sāku kaut ko saprast... uzrakstīju maģistra darbu...

2007. gada aprīlis Ar Annu aizbraucām uz Prāgu, izskrējām muzejus, redzēju daudz skaista, iemīlējos Alfonsā Muhā un el Greko...

2007. gada maijs Mani eksmatrikulēja no universitātes it kā par neētisku rīcību, tika runāts par to, ka es esmu safabricējis datus un tāpēc man pie p<0,01 pierādījās, ka weblogu rakstītāji cieš no disociācijas... kūl... tā nu vēl pēc dažām nedēļām man būtu bijis kabatā diploms, bet nekā... pieņēmu lēmumu psiholoģijai pielikt punktu... šajā mēnesī notika arī mūsu ar Annu kopīgā fotogrāfiju izstāde "Everyday colors of life" Rēzeknes muzeja izstāžu zālē... sanāca daudz cilvēku, bija forši... fotogrāfijas visas bija vecas, bet tik un tā, dažiem dažas patika... Šajā menesī arī sākām ievākties jaunajā dzīvoklī... daudz galvassāpju, daudz papīru un visa kā daudz... bet pašam savs dzīvoklis.. mēbeles gan bija gatavas tikai augustā...

2007. gada jūnijs uz Līgo parādījās pāris dorianieši, nosvinējām... strādāju joprojām poligrāfijā, ņēmos ar maketiem...

2007. gada jūlijs Sāku pamazām meklēt jaunas darba iespējas, sapratu, ka kad būs jāsāk maksāt kredītu, ar šo darbu, kredītu nepavilkšu... piebeidzu Ludzas projektu... laiku pa laikam izbraucu fotografēt plikas meitenes, vot...

2007. gada augusts Жаворонакс 2007 - jau bijām nolēmuši netaisīt, bet piektdien atbrauca Boriss un intereses pēc iegājām kultūras namā... mums pateica, ka brīva kamīnzāle ir tikai vienu nedēļu šogad un tā ir nākamā... pirmdien jau ir jāsāk... protams, ka nepaspējām neko lāgā izdomāt, nepaspēju izziņot masu mēdijiem un uztaisīt kaut cik jēdzīgu apziņošanu/reklāmu... paspējām tikai savākt māksliniekus/darbus... bija paredzēts, ka ekspozīcija mainās katru dienu - pirmajā dienā foto, otrajā - zīmējumi, trešajā - gleznas, tad grafikas un videoinstalācijas... tikām, ja pareizi atceros, līdz gleznām... grafikas tik cik tās bija, tika saliktas pa grīdu, videoinstalācijas varēja skatīties televizorā visas dienas... kamīns, ūdenspīpe, bet baigi maz cilvēku... da i gandrīz nekādu atrakciju...

2007. gada septembris Maskavas brauciens nu jā, biju jau pabijis abās pirmajās romās un palika pēdējā... būtībā jau mans mērķis bija - Puškina muzejs - konkrētāk - mazie holandieši... un mazo holandiešu zāle bija slēgta... redzēju tikai dažus no saviem mīļākajiem holandiešu darbiem, kas uz laiku bija izliktas citās ekspozīcijās... Maskava ir ļoti rupja pilsēta un ļoti steidzīga... es biju Maskavā 10 minūtes, kad man tantiņa uzbļāva "вы что, в первые в метро", atbildēju, ka pirmoreiz Maskavas metro un uzreiz uzzināju, ka visā civilizētajā pasaulē uz elevatora "левая сторона - стой, правая сторона - иди"... un gāja daudz... precīzāk skrēja... skrien Maskavā visi un jebkurā diennakts stundā... visi kaut ko kavē... un tas nav brīnums, jo ar metro no tā rajona, kur dzīvojām mēs ar Annu kādā pareizticīgā ģimenē, kur vīrs dzer un kaujas, bet sieva iet uz baznīcu un pa naktīm strādā par māsiņu, līdz centram varēja tikt pa 45 minūtēm, ja ļoti veicās... parasti ilgāk... sākumā Annas māsīca atteicās mūs izmitināt pie sevis un atrada mums dzīvokli, kur mani regulāri lamāja par to, ka esmu katolis, nevis pareizticīgais un kuru katru brīdi gaidījām, kad piedzērušais tēviņš nāks un izmetīs mūs no dzīvokļa... apmeklējām sarkano laukumu, kur vispār nebija ko redzēt... izskrējām to un devāmies uz tretjakovku... tur redzēt bija ko... agrāk man ne pārāk patika Vrubelis, bet te es iemīlējos šī autora darbos... pajūsmoju arī par Aivazovski, iepatikās arī Maļavins, kas agrāk ne pārāk patika... Repinā vīlos, bet kopumā daudz smuku un daudz bezjēdzīgu, pēc manām domām, protams, lietu... citā dienā bijām Puškina muzejā, kur ļoti vīlāmies, jo tur nekā īpaši nebija... ok, redzējām Dāvidu oriģinālajā izmērā, vienu Rotko, vienu Baskjā darbu, bet tas arī pa lielam viss, ko no tā atcerējos... tikai, kad gājām projām, izrādījās, ka tas, kas mūs interesē, atrodas blakus ēkā... pirmoreiz dzīvē izbaudīju Monē, kas pēc reprodukcijām un citos muzejos redzētajām gleznām mani mazliet garlaikoja... Degā izrādījās ģeniālāks, kā man bija licies, Van Gogs arī, nu un protams Pisaro... Pikaso skrējām cauri, uz to esmu jau atskatījies, pasmējos par Ležē... muzeji ir prieks dvēselei, bet tomēr baigā slodze kājām, kā kādreiz teica kāds krievu žurnālists... nu jā, jau rakstīju, ka ļoti nepatika cilvēki Maskavā, sevišķi pavecākas sievietes un jaunieši... tikai starp gotiem sajutos drošībā - tie vācas Krilova pasaku skulptūru parkā un normālos skūtos jauniešus tur neredz... izglītotākais cilvēks, ar ko iepazināmies Maskavā, izrādījās bomzis... ar divām augstākajām izglītībām - lingvists un fiziķis... reizēm piestrādā skulptūru parkā tulkojot tūristiem uz franču un angļu valodām... pašlaik mācās zīmēt pēc Dīrera tehnikas, numizmāts, ļoti erudīts vēstures jautājumos... pirmoreiz, kad viņu satikām, nopļāpājām stundu vai divas... pēc divām dienām viņu satikām vēlreiz un viņš izstāstīja par kādu izstādi, kurā tikai šodien var tikt par brīvu... pēdējo dienu pavadījām VDNH... pārtikām šo laiku no tā, ko gatavoja mūsu gādīgā saimniece un no pankūkām, ko varēja nopirkt praktiski visur un kas bija sasodīti garšīgas...

2007. gada septembris Deguna operācija atgriezos no Maskavas un gūlos uz operācijas galda, pēc operācijas man jau bija sarunāta darba vieta... izoperēja deguna starpsienu... gulēju slimnīcā nepilnu nedēļu, tiku vaļā no liekā svara (slimnīcas barība nav ēdama, beigās barības iznēsātāja pat vairāk negāja iekšā manā palātā, jo parasti es viņai teicu, lai iet garām... izlasīju no Maskavas atvesto grāmatu mugursomu... palika tikai Three men in the boat, bet to izlasīju vannā nākamajos pāris mēnešos... tā es sāku elpot ar degunu...

2007. gada oktobris pa pāris dienām aizgāju no darba pēdējā skolā, kur biju palicis un arī no tipogrāfijas... 15. oktobrī notika pirmā darba diena mārketinga speciālista un reklāmas nodaļas vadītāja amatā vienā no lielākajām Rēzeknes firmām... tad vēl tas nelikās tik kruti kā tagad... pa to dienu paspēju gan patējot, gan pavizināties pa veikaliem, gan pastaipīt kastes un daudz ko citu... kļuvu par angors'a un Ksenijas priekšnieku... turpmākie mēneši bija grūti... pirmo reizi nesu atlūgumu novembrī, otro - janvārī... nevienu līdz galam tā arī neaiznesu... pagaidām tīri apmierināts, ka neaiznesu...

2007. gada novembris pilnīgi apātisks mēnesis... kaut ko vēl pabildēju... Ksenija aizgāja no darba... darbā kļuva grūti... dzīvokļa rēķinus un kredītu apmaksāt arī kļuva arvien grūtāk...

2007. gada decembris nospļāvos par visu un nopirku savu sapņu objektīvu... par šo naudu es gandrīz pusgadu būtu varējis maksāt kredītu... Jaunais gads izgāzās, no Doriana atbrauca tikai andux un lilai.. protams, ka šos cilvēkus bija liels prieks redzēt, jo parasti tie bija tie, kas nebija, bet šoreiz sanāca otrādi... artizar esot bijis apvainojies par vēso uzņemšanu kaut kad novembrī, kad darbā gribējās nošauties... malefici apgalvoja, ka nebrauc tāpēc, ka es neko neorganizēju... katram bija savi iemesli, bet nu būsim objektīvi - vecais Dorians ir miris, un iespējams, ka šis ir tas laiks, kad man pašam beidzot tas ir jāpieņem... es vienkārši vairāk neiederos tajā kompānijā un beidzot arī viņi to sāk saprast... vot... a vispār arī tie, kas bija piepīpēja ar zāli manu guļamistabu un beigās es vienalga biju dusmīgs pat uz tiem, kas bija... dažiem no tiem... tagad Aldis piedāvā rīkot Jāņus Dorianam, bet es pagaidām esmu ļoti skeptisks par šo ideju... ja cilvēki būs ar mieru braukt, varbūt arī uztaisīsim kādu atvadu pasākumu, jo es patiešām esmu izkritis no rīdzinieku aprites un nav jēgas baigi vilkt aiz ausīm... nu tā, paraudāju, pārejam pie janvāra..

2008. gada janvāris - februāris radošā krīze - iespējams, ka pie vainas bija jaunais objektīvs (parasti, kad nopērku jaunu fotoaparātu vai objektīvu, to diezgan ilgu laiku nelietoju, tas stāv uz galda un es pie tā pierodu vairākas nedēļas)... praktiski nebildēju, bija tikai janvāra sākumā viena sesija un uz kādu laiku viss pieklusa... darbā gāja traki...

2008. gada marts - aprīlis pie darba pieradu un arvien biežāk sanāca brīvs laiks un šī brīvā laika sāka palikt arvien vairāk... visu izdevās paspēt izdarīt laikā un tā, ka cilvēki bija apmierināti... sāku iešūpoties un pamazām kaut ko fotografēt...

2008. gada maijs pavasaris laikam jau... pieraksījos uz plenēru, kuru shutter.lv rīko skolā, kurā mācījās mana mamma un patēvs Ludzas rajonā - Ņukšos... sen nebija redzēts jerrym, piektdien vakarā kopā ar Aiki atbrauca uz Režicu ar plānu braukt nākamajā rītā uz Ņukšiem uz plenēru... pēc kādām piecām pīpēm un sarunām par Dieva antropoloģiju un tamlīdzīgu sviestu, veselīgs miegs ar dīvainiem sapņiem... šādas tādas jaunas atklāsmes par ūdenspīpi parādījās arī tovakar... nākamajā rītā aizbraucām uz Ludzu, kur satikām vēl vienu uz Ņukšiem braucēju, Ņukšos viss bija mazliet haotiski, pēc Bindes un Wanaga lekcijām uztaisīju ap simts kadriem laukā un dažus studijā, bet bildēt negribējās un gribējās vispār visu mest pie malas un atteikties no fotogrāfijas kā tādas... naktī atgriezāmies Režicā un pēc pīpes es aizgāju pagulēt, bet Džeris ar Aiki tikuši pie meitenēm, nolēma nekrist ar seju zemē un palika augšā visu nakti... gan jau ka bildēt nepārstāšu, bet jebkurā gadījumā tas tagad noteikti vairāk nevarēs notikt pēc vecā algoritma...


2008. gada jūnijs jūnija otrā puse ir pilnīgi ārprātīga... nu sākumā jau, protams, Līgo... sarīkoju tomēr es līgošanu ar Dorianu un pats vēlāk nožēloju... pats lieliski apzinos, ka Dorians ir miris, bet vēl joprojām nezin ko cenšos nezin kam pierādīt... liktu es mierā tos cilvēkus i viņi laimīgāki būtu, da i es pats, tak taču nē... tradīcija ir un paliek tradīcija un Lords rīko Jāņu svinības... nu neko, ta arī jārēķinās ar sekām... a sekas tam visam nolauzta palodze un salauzts krēsls, kuram pelnīju naudiņu pusgadu rakstot maģistra darbu... ne nāvīgi protams, bet tik un tā nepatīkami... nu jā, un vēl mīnus gandrīz piecdesmit lati klāt overdraftam... un vēl besis un sabojāts garastāvoklis visiem... varbūt vienīgi mana patmīlība necieta, tā jau pieradusi pie šādas attieksmes no Doriana puses... iespējams, ka manī tomēr mīt tāds maziņš mazohistiņš, kurš visu laiku grib, lai par viņu ņirgājas... nu tātad, norezumējot - Līgo prieciņš: bija patiešām patīkami divas dienas komunicēt ar Māri... ta jau pēc iepriekšējās tikšanās domāju, ka man vairāk nepanākt viņa "daiļo domu lidojumu", tak nē, džeks ir piebremzējis... Līgo bēda: salauzts krēsls un palodze, pieaudzis parādu slogs, tukšs ledusskapis un bārs un pēdējais, bet ne maznozīmīgākais - pārvērtētas attiecības ar virkni cilvēku...
nu tā par Jāņiem... bet vēl jau bija arī Annas izlaidums ar alkoholu un nopietnas problēmas darbā, bet tas jau nu tā... bet es atkal pamazām sāku bildēt...