Ronis
Man peedeja laika iesauka ronis :))

Nu tad iisuma kas es esmu :)
Kolumbs pasaulei atklāja ne tikai Ameriku, bet arī tās floru un faunu visā tās krāšņumā. Kuru gan no visiem jaunumiem zinātnieki aprakstīja pirmo? Roni! Daudzus roņus Kārību jūrā 1942. gadā sastapa spāņi. Roņi bija Kolumba matrožu uztura avots, un visi, kas ieradās pēc viņiem, medības turpināja. Rezultāts diemžēl bija visai bēdīgs - līdz pagājušā gadsimta beigām tika apēsti gandrīz visi roņi. Pēdējais Kārību ronis redzēts 1952. gadā Jamaikā.


Izrādās pasaulē sastopamas pavisam astoņpadsmit roņu sugas. Roni dzīvo tikai sālsūdeņos - jūrās, izņemot Baikāla roni, kas dzīvo tikai saldūdenī. Baltijas jūras piekrastē sastopamas trīs roņu sugas - pelēkais, pogainais un plankumainais, kurš gan redzēts tikai vienu reizi. Roņi ir lieli ceļotāji un migrējot pavada prāvu daļu dzīves. Visiem pleznaiņiem jeb, pareizāk sakot, airkājiem joti garšo trekna barība. Nebrīvē tie ēd arī presētas zivis, taču ilgi bez taukainās jūras barības iztikt nevar. Visu pirmām kārtām šāda barība nepieciešama termoizolācijai - tā tiek uzkrāts un veidots zemādas tauku slānis. Tās biezums var sasniegt pat astoņus centimetrus, bet valzirgiem pat piecpadsmit! «Resnā» āda (roņiem, piemēram, tā ir viena ceturtdaļa no visa svara) vietām ir pavisam plāna - tā saucamajos siltuma caurumos.


Tomēr roni, šķiet, ir vispopulārākie no visiem pleznotajiem dzīvniekiem. Un arī vistalantīgākie nirēji. Veddela roņi, piemēram, pēc zivīm ienirst tik dziļi - līdz 600 metriem, ka ar viņiem nespēj mēroties pat valis. Un bez ieelpas zem ūdens viņi spēj pavadīt ceturtdaļstundu vai pat vairāk. Līdzšinējais novērotais rekords ir 43 minūtes un 20 sekundes. Vajadzības gadījumā roņi spēj arī ilgi badoties - apmēram četrus mēnešus, bet jūras ziloņi-700 dienas.


Bērnus roņi var radīt četru līdz septiņu gadu vecumā. Katru gadu dzimst viens, retāk - divi mazuļi, kuriem ronenes puncī līdz piedzimšanai jāpavada 12 mēneši. Savstarpēji cīnoties, vecie tēviņi esot ļoti uztraukti, ne par ko citu neinteresējoties kā vien par savu mīļoto un rādot tai dažādus trikus. Tikpat stipra kā roņu mīlestība ir viņu greizsirdība. Mazuļi pasaulē ierodas, pilnībā attīstījušies, klāti ar baltu, biezu, maigu vilnu, kas tos kavē peldēt un nirt. Pēc divām, trim nedēļām vilna mainās, un tad ronis labprāt peldas. Dažreiz mazie roņi to izmēģina pirms laika. Pietrūkst spēka, un viļņi viņus aizskalo uz dienvidiem. Saaukstēšanās dēļ tie bieži vien aiziet bojā. Taču vislabāk ronēns jūtas pie māmiņas. Mazulis ēd mātes pienu, kas ir tik trekns kā sviests. Roņiem nav speciālu zīdekļu, mātes pienu mazie nolaiza no vēdera, to pamasējot, un māte bērnus baro tikai uz sauszemes. Tomēr ronis labi jūtas ari ūdenī, jo tā ķermenis ir loti piemērots peldēšanai - tam ir plūdlīniju forma.




Rona mazuļa dzīve sākas brīdī, kad satiekas viņa vecāki. Vietās, kur pārziemo Grenlandes roņi, var novērot savādas rotaļas ūdenī, kuras var salīdzināt ar zvēru uzstāšanos cirkā. Lieta tāda, ka šīs roņu sugas tēviņi nerīko cietsirdīgas cīņas sava starpā, lai iekarotu mātīti. Tā vietā viņi ķeras pie metodēm, kuras neprasa asinsizliešanu - tie ir lēcieni, piruetes, skaļi, aizraujoši aicinājumi, maurošana, pleznu piesitieni vai pat kodieni. Te noder viss, un viss tiek izmantots mērķa sasniegšanai, vienīgi bez asinsizliešanas. Pārošanās notiek uz ledus, bet pat tad, ja mātīte tiek apaugļota, īstā grūsnība sākas tikai desmit nedēļu vēlāk. Šī īpatnība ir raksturīga visiem roņiem, taču tās iemesls un nozīme joprojām nav cilvēkiem saprotama.
Pirmajās maija dienās visu roņu koloniju pāņem satraukums. Ziema ir beigusies, un roņiem jāsāk pārcelties uz ziemeļiem. Un tā nelielās grupās, apmēram 10 roņu katrā, viņi dodas ledus atkāpšanās virzienā. Tur roņi paliek visu vasaru līdz rudens sākumam, pārsvarā dzīvojot ūdenī, barojoties, reizēm atpūšoties uz ledus un uzkrājot taukus un speķus. Ar pirmo aukstumu roņi sāk pārvietoties uz dienvidiem, sekojot ledum, kurš sāk blīvēties, un atgriežoties iepriekšējās dzīves vietās. Pa to laiku ir pienācis dzemdību brīdis, un tik tiešam - laikā no janvāra līdz aprīlim, bet parasti, no gada sākuma skaitot, astotajā vai devītajā nedēlā pasaulē ierodas mazie ronēni. šajā periodā mātītes meklē visattālākos ledus rajonus vai grūti pieejamas vietas ar lieliem ledus blāķiem, kas varētu kalpot par patvērumu mazuļiem.




Tā veidojas veselas kolonijas ar tūkstiešiem roņu katrā. Dzemdības parasti norit ļoti ātri, un drīz vien mazulis dod zinu par savu vareno ēstgribu, sākdams interesēties par pienu. Pēc vairākiem neveikliem mēģinājumiem, nu jau ar mātes palīdzību, tas viņam arī izdodas. Ieradies pasaulē, mazulis sver vidēji 12 kg, bet tā garums ir aptuveni 70-80 cm. Taču, pateicoties barojošajam mātes pienam, kurš satur aptuveni četrdesmit divus procentus tauku un vienpadsmit procentus olbaltumvielu, tas aug diezgan ātri, un pēc divām nedēļām tā svars ir palielinājies jau divas reizes. Šajā laikā māte nokrītas svarā aprnērarn par tik kilogramiem, par cik mazulis ir pieņēmies. Pirmajā nedēļa viņa pastāvīgi atrodas blakus savam mazulim, taču otrajā pamazām sāk uzbrukumus juras iemītniekiem, lai izkustētos un remdētu izsalkumu, medījot mencas.

Mazuļa pūciņas sākumā ir bāli dzeltenā krāsā, bet dažu dienu laikā tās pārvēršas tīras jo tīras baltas krāsas kažociņā. Uz šī fona īpaši izceļas lielās, izteiksmīgās un mazliet skumjās melnās acis. Kopā ar ūsām un purngalu tās ir vienīgās krāsainās zvēra daļas. Deguns un ūsas ir divi vissvarīgākie roņu sazināšanās instrumenti. Mātes un mazuļa attiecības ir ļoti sirsnīgas, un jau pirmajā nedēja viņi iepazīst viens otru un iemācas saprasties gan ar skaņu palīdzību, gan tāpat trinot degunu. Sākumā vienīgās mazuļa rūpes ir ēšana, gulēšana un pieņemšanās svarā. Blīvās kažoka spalviņas viņu labi pasargā no aukstuma. Un, ja kažociņš reizēm ir mazliet vaļīgs un šķiet, ka tas tūlīt, tūlīt nokritīs, tad, pateicoties pastiprinātajai barībai, mazulis ļoti ātri iztaisno visas krociņas un pārvēršas simpātiskā tauku bumbulī, kurš ar katru dienu izrāda arvien lielāku ziņkāri un interesi par apkārtējo vidi. Šajā periodā viņš mācās staigāt, pārmaiņus pagriezties pa labi vai pa kreisi un virzīties uz priekšu. Kļūst saprotama mātes nepieejamās vietas meklēšana, lai uzceltu pēc iespējas vairāk dažādu šķēršļu, kas pasargātu ronēnu no briesmām. Tiesa, to nav īpaši daudz, tomēr arī priekšlaicīga peldēšanās jūrā var kļūt par bīstamu nodarbību ar bēdīgām sekām, jo jaunā roņa pūciņas vēl nav pārklājušās ar tauku kārtiņu pietiekošā biezumā, lai pasargātu mazuli no aukstuma.



...Ir pagājušas 15 dienas kopš mazuļa piedzimšanas, un šajā laika tēviņi sāk apciemot mātītes, pamazām visu interesi pievēršot sev. Un cikls atjaunojas. Bet mazulis? Līdz šim brīdim barošana ar pienu ir pakāpeniski pārtraukta, un tagad tauku rezerves ir pietiekamas, lai ar tārn iztiktu līdz mazulis pats iemācīsies sev sagādāt barību. Viņa spalva kļūst līdzīga pieauguša roņa kažokam, un var sākties ūdenskristības. Biezais tauku slānis, pūkainā vilna, pilnīgā brīvība un izsalkums - tas viss kopumā nerada ne mazāko problēmu saskarsmē ar jauno vidi. Ļoti ātri jaunais ronis iemanās orientēties zem ūdens un apgūst ne mazums dažādu triku, kuri tam dzīvē ir nepieciešami. Viņš mācās pazīt un izsekot medījumu, viņš lieliski redz pat ļoti lielā dziļumā. Arī dzirdei ir liela nozīme. Līdz ar to pat akli roņi nekad nesastopas ar grūtībām barības meklējumos. Ronis dzīvo apmēram 30 gadu, bet laikā starp sesto un astoto gadu viņam jau var būt pēcnācēji.
Ronis mielojas ar zivīrn, vēžveidīgajiem, dažādiem gliemežiem. Viņš ir liels izēdājs - dienā apēd aptuveni 10 kilogramus (vienu spaini) zivju. Ronis ir ļoti izvēlīgs - izmeklē lašus, mencas, siļķes un butes, turpretī noniecina tās zivju sugas, kurām ir daudz asaku. Viņš sver no 100 līdz 150 kilogramiem, tam ir ļoti bieza - līdz pat astoņiem centimetriem -tauku kārta. Bēdīgi, ka lielākais roņu ienaidnieks ir cilvēks. Par tādu uzskatāms arī valis, kuru grenlandieši sauc par roņu valdnieku. Roņus neatlaidīgi vajā leduslācis. Kamēr mazie paaugas, viņiem bīstamas ir ari lielās zivis