ja nesen iegūtā, gadiem ilga rūpnieciskās jaudas stresa un lēni mirstoša mājdzīvnieka emocionāli sadragātā pudeļmāsa nesalūzīs savā apņēmībā kādu dienu izlaist, arī man ies secen sestais vakars zem promilēm. tad tā vietā būs šķīvju daudzīšana. jebkurā gadījumā mājupceļš pirms pusnakts nav kārtīs. labi, ka terapijā iemācījos sev uzticēties. baigi cilvēcīgi vajag kādu, kas uzticas. kas nenoliedz to vienīgo spēku, uz kā turas viss pārējais. kas pie katras stiprākas vēja pūsmas nelauza rokas par vienīgo ozolu mežā. un, ja varētu palūgt... arī lai neienīst.