lmr

man laikam patiktu doma, ka pie manis ir oriģināli zīmētais darbs, un nevienam citam precīzi tāds pats nav. visas tās kartiņas, kas man ir, tas ir, kopijas no kaut kādiem darbiem, manī neraisa tik spilgtas sajūtas kā oriģināls. skatoties uz oriģinālu, sāku pie sevis domāt, ko mākslinieks domājis sava radošā procesa laikā, kurā vietā ota vai zīmulis gājis vispirms, kādos apstākļos un ar kādu mērķi tas viss radīts. kopijas vairāk uzskatu par dekorācijām smukumam.

(Reply to this) (Thread)

es nerunāju par kopijām. minētais gadījums ir realitātē neiespējams piemērs. digitālais darbs tajā domāts ne kā kopija, bet kā jauns darbs, kam vienkārši tā sagadījies izskatīties tieši tāpat kā tušas darbam. vai otrādi. kāpēc digitāli zīmētais nebūtu pelnījis tādas pašas pārdomas? jo vizuāli tie ir identiski.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ja pētītu no attāluma, tad gan jau neatšķirtu, un nevērtētu ne vienu, ne otru kā labāku.

bet ja pētītu tuvāk, droši vien varētu pamanīt, kurš darbs ir printēts. printētie varianti parasti ir gludi un perfekti, bet tušas darbā gan jau būtu pa kādam reljefam papīrā vai kaut kā tā, un gaismā viens krāsas triepiens varbūt atspīdētu citādāk kā otrs. un tieši tās detaļiņas man patīk un liek pakavēties ilgāk. bet nu, ja digitālo darbu varētu izprintēt tā, ka tiešām nekādā veidā darbus nevarētu atšķirt, tad būtu jāapbrīno printētāja māksliņa.

(Reply to this) (Parent)