braucu pār akmens tiltu, saule mani sildīja, tā mirguļoja daugavā milzīgā atspīdumu sprādzienā, uz kuru spožuma dēļ ilgi nevar paskatīties, es aizvēru acis, viss aiz plakstiņiem balts, dzeltens, tad sarkans un it kā mazliet pulsē, un pēkšņi saulei priekšā māja un viss ir zili violets, un tad saule atstarojas māju logos un plakstiņi mirgo kā tādā signālā - logs, siena, dzeltens un balti zibšņi. un vējš vēl caur logu patīkami pūta, un pozu ieņēmis es arī biju ērtu. atvēru acis tik laimīgs, un pēkšņi manā galvā atvērās slūžas, visas domas it kā gāzās ārā no prāta plauktiem, manas maņas kļuva nepieredzēti asas, sirdsdarbība paātrinājās, es jutos fantastiski, it kā es būtu uz augstas ēkas jumta un skatītos pāri tās malai, it kā es būtu kaut kā milzīga priekšā, tieši pirms robežas, it kā es varētu pārplūst pāri malām, izirt pa vīlēm, uzsprāgt, sadalīties atomos. es jutos pilnīgi klātesošs, no maņām bija noņemta migla. welcome to reality! es izjutu milzīgu mīlestību un siltumu pret visu, pret visām rindiņās, pa pārīšiem un vienatnē tramvajā sasēdušajām miesā tērptajām pukstošajām sirdīm, kuru klātbūtni un siltumu es tobrīd sajutu fiziski ar kaut kādu sesto maņu, it kā es būtu milzīga pūļa vidū un man virsū spiestos dzīvības neizmērojamais lielums. un tad čušs, tas viss pārgāja un es paliku tikai ar sajūtas atbalsi. ja es būtu stāvējis, es gan jau būtu vājumā nokritis, jo sajūta mani pilnīgi uzkarsēja, visi zobrati manī griezās pilnā jaudā, it kā es tūliņ varētu pārdegt, it kā ar manu ķermeni nepietiktu sajūtas lielumam. nezinu, varbūt maza apgaismība, varbūt pārkarsa smadzenes, varbūt beidzot jūku prātā.
pēdējās dienas sev derdzos.
kaut kā šķiet, ka man vajadzētu būt mirušam vai slimnīcā. mani biedē tas, cik daudz alkohola es sevī sestdien sagāzu, ka es vēl spēju funkcionēt, kaut kur vilkties, darīt pilnīgas stulbības un ar kaut kādu niecīgu smadzeņu daļu dažbrīd pat kaut ko no notiekošā apzināties. un to visu taču arī redzēja cilvēki. es pat negribu vaicāt, kur es esmu kritis, negribu prasīt pēc sava pazudušā džempera, negribu runāt ar nevienu, kas tovakar mani redzēja, pats ar sevi arī ne. man ir kauns. tikai šodien saņēmos izžāvēt ar fēnu savu slapjo naudu, kuru pārdevējas aizdomīgi čamda, nest uz remontu jūrā izpeldināto telefonu, kas gan jau nav glābjams. skiču bloks arī uzburbis, cietie vāki tagad ir mīkstie, tam krīt ārā lapas. nav jau baigie zaudējumi, tikai morāli jūtos kā noripojis pa kāpnēm taisni iekšā pagrabā, guļu kāpņu galā paralizēts.
vētraini. mammai vismaz var pateikt, ka bija pilnmēness, tas viņai visu izskaidro. ko teikt pārējiem? es atvainojos, bet es tovakar nebiju klāt.
Mūzika: joy division
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
kādreiz es pēc grandiozākiem pāļiem sevi tāpat šaustīju. vājam mierinājumam varu teikt, ka tālāk tādas epizodes kļūst retākas (neizzūd gan pavisam), bet vairs nav spēka moraļņikiem.
ko teikt citiem? visticamāk, ka citiem ir diezgan vienalga. sliktākajā gadījumā ierēks par stulbu uzvešanos, bet neviens pret mūsu izdarībām štīmī nav tik nepielūdzami bargs kā mēs paši. jādzīvo vien nost tālāk un jāgaida, kad pienāks laiks, kurā šitos pārdzīvojumus pats sāk uztvert kā tādu anekdoti un pat tā tos pasniegt citiem kādā dzērājstāstu vakarā.
atvainojiet par tik garām pārdomām, dzērājtante zirka atcerējās šo to vēl pavisam nesenu un noskurinājās
ko teikt citiem? visticamāk, ka citiem ir diezgan vienalga. sliktākajā gadījumā ierēks par stulbu uzvešanos, bet neviens pret mūsu izdarībām štīmī nav tik nepielūdzami bargs kā mēs paši. jādzīvo vien nost tālāk un jāgaida, kad pienāks laiks, kurā šitos pārdzīvojumus pats sāk uztvert kā tādu anekdoti un pat tā tos pasniegt citiem kādā dzērājstāstu vakarā.
atvainojiet par tik garām pārdomām, dzērājtante zirka atcerējās šo to vēl pavisam nesenu un noskurinājās
(Reply to this) (Thread)
|
haha.
es nezinu, kā tev, bet es parasti dzeru daudz un neapdomīgi, kad nejūtos labi, ir anxiety vai kas tāds.
kas varbūt ir mācība vnk neiet uz pasākumiem dzert tādās dienās, vai iet prom, ja tas parādās.
bet varbūt tev ir savādāk!
un piekrītu iepriekšējam komentāram, ka citiem gan jau ir vairāk vienalga un tevi neviens nešausta tik traki, kā tu pats! galu galā viens vakars jau nedefinē tevi kā personu.
es nezinu, kā tev, bet es parasti dzeru daudz un neapdomīgi, kad nejūtos labi, ir anxiety vai kas tāds.
kas varbūt ir mācība vnk neiet uz pasākumiem dzert tādās dienās, vai iet prom, ja tas parādās.
bet varbūt tev ir savādāk!
un piekrītu iepriekšējam komentāram, ka citiem gan jau ir vairāk vienalga un tevi neviens nešausta tik traki, kā tu pats! galu galā viens vakars jau nedefinē tevi kā personu.
(Reply to this) (Thread)
es pats vispār nešaustu citus, tāpēc varu piekrist tam, ka sevi šausta vistrakāk. lai gan hmm, dažkārt citus šaustu gan, bet tikai tad, ja situācijā ievilkti vēl arī citi. bet nu, cik es zinu, tad apkaunojis esmu tikai pats sevi un nevienam un nekam neko sliktu nodarījis neesmu, tādēļ gan jau man tiks vai arī jau ir piedots. par pēdējo teikumu gan nevaru līdz galam piekrist, jo ir jau gadījumi, kad tas viens vakars arī ir pirmā un vienīga reize, kad tu... sevi parādi.
|
Nez, atkariigs no cilveeka un situaacijas. Bet anyway gribeetos domaat, ka paarsvaraa taas vienkaarsi ir bottled up emotions, kas iznaak ara nesmukaa veidaa, nevis personas buutiiba.
(Reply to this) (Parent)