lmr

lmr @ 16:55: ceturtdien braucu tramvajā un gandrīz saraudājos.

braucu pār akmens tiltu, saule mani sildīja, tā mirguļoja daugavā milzīgā atspīdumu sprādzienā, uz kuru spožuma dēļ ilgi nevar paskatīties, es aizvēru acis, viss aiz plakstiņiem balts, dzeltens, tad sarkans un it kā mazliet pulsē, un pēkšņi saulei priekšā māja un viss ir zili violets, un tad saule atstarojas māju logos un plakstiņi mirgo kā tādā signālā - logs, siena, dzeltens un balti zibšņi. un vējš vēl caur logu patīkami pūta, un pozu ieņēmis es arī biju ērtu. atvēru acis tik laimīgs, un pēkšņi manā galvā atvērās slūžas, visas domas it kā gāzās ārā no prāta plauktiem, manas maņas kļuva nepieredzēti asas, sirdsdarbība paātrinājās, es jutos fantastiski, it kā es būtu uz augstas ēkas jumta un skatītos pāri tās malai, it kā es būtu kaut kā milzīga priekšā, tieši pirms robežas, it kā es varētu pārplūst pāri malām, izirt pa vīlēm, uzsprāgt, sadalīties atomos. es jutos pilnīgi klātesošs, no maņām bija noņemta migla. welcome to reality! es izjutu milzīgu mīlestību un siltumu pret visu, pret visām rindiņās, pa pārīšiem un vienatnē tramvajā sasēdušajām miesā tērptajām pukstošajām sirdīm, kuru klātbūtni un siltumu es tobrīd sajutu fiziski ar kaut kādu sesto maņu, it kā es būtu milzīga pūļa vidū un man virsū spiestos dzīvības neizmērojamais lielums. un tad čušs, tas viss pārgāja un es paliku tikai ar sajūtas atbalsi. ja es būtu stāvējis, es gan jau būtu vājumā nokritis, jo sajūta mani pilnīgi uzkarsēja, visi zobrati manī griezās pilnā jaudā, it kā es tūliņ varētu pārdegt, it kā ar manu ķermeni nepietiktu sajūtas lielumam. nezinu, varbūt maza apgaismība, varbūt pārkarsa smadzenes, varbūt beidzot jūku prātā.

pēdējās dienas sev derdzos.

kaut kā šķiet, ka man vajadzētu būt mirušam vai slimnīcā. mani biedē tas, cik daudz alkohola es sevī sestdien sagāzu, ka es vēl spēju funkcionēt, kaut kur vilkties, darīt pilnīgas stulbības un ar kaut kādu niecīgu smadzeņu daļu dažbrīd pat kaut ko no notiekošā apzināties. un to visu taču arī redzēja cilvēki. es pat negribu vaicāt, kur es esmu kritis, negribu prasīt pēc sava pazudušā džempera, negribu runāt ar nevienu, kas tovakar mani redzēja, pats ar sevi arī ne. man ir kauns. tikai šodien saņēmos izžāvēt ar fēnu savu slapjo naudu, kuru pārdevējas aizdomīgi čamda, nest uz remontu jūrā izpeldināto telefonu, kas gan jau nav glābjams. skiču bloks arī uzburbis, cietie vāki tagad ir mīkstie, tam krīt ārā lapas. nav jau baigie zaudējumi, tikai morāli jūtos kā noripojis pa kāpnēm taisni iekšā pagrabā, guļu kāpņu galā paralizēts.

vētraini. mammai vismaz var pateikt, ka bija pilnmēness, tas viņai visu izskaidro. ko teikt pārējiem? es atvainojos, bet es tovakar nebiju klāt.