The Mighty Ļipa!

Fluīdi...


26. Maijs 2010

(bez virsraksta) @ 14:27

Garastāvoklis:: hyper

Latvietis parastais (ko tad es, es jau neko) nonākot šajā valstī nekur tālu nevar tikt. Neesam raduši nevienam krist uz nerva, lai kaut ko dabūtu. Tas tas pats, kas tiek audzināts meitenēm - neuzmākties puisim, gaidīt, kamēr viņš uzmāksies, būt nepieejamai. Un kā lai šitā dzīvojot vispār kaut ko dabū? Vai nav labāk simtiem reižu izgāzties kā sētai, lai simtu pirmajā kaut ko beidzot dabūtu?!
 

25. Maijs 2010

(bez virsraksta) @ 23:53

Iesim paslēpēs bez drēbēm... Un tā vienēr... Mēs ejam šajās paslēpēs. Slēpjamies no sevis un no citiem. Bet tajā brīdī, kad ejam bez drēbēm, kad paliekam kaili pārējās pasaules priekšā... Kas mani glābs, kas mani atpestīs, ja es šovakar pēkšņi nolemtu nomest visu nost? Savas drēbes, savas maskas, un nostāties pasaules priekšā tāda, kāda es esmu? Kaila un neaizsargāta...

Mēs spēlējam spēlītes viens ar otru. Tēlojam un priecājamies. Mēģinam aizmirsties un aizmirst. Un, kas, ja ne es pati, spētu mani pašu mīlēt tādu, kāda es esmu? Kurš?

 

16. Maijs 2010

(bez virsraksta) @ 22:44

Garastāvoklis:: crushed
Mūzika: The Cure "Just Like Heaven"

Māsas spēj viena otru saraudināt... Labā nozīmē... Aiz mīlestības.

Bet ne par to stāsts. Es esmu palikusi par gļēvuli. Man šķiet, ka tas ar gadiem nāk. Kad sāc domāt ar galvu. Un ir tādas bailes no kaut kā, kā nav, bet ir bail zaudēt. Ir tā, ka ir kāds, kam vēlies būt līdzās, bet viņa tur nav. Bet ik pa laikam parādās, tad atkal pazūd. Un, tā kā ir bailes zaudēt, tad samierinies ar to, kas ir. Bet visu laiku galvā jaucas jautājumi par to, kas patiesībā notiek. Bet uzdot bail, bail no atbildēm. Bail aizbaidīt kaut ko, kā varbūt, varbūt nemaz nav. Un, kā lai saņem drosmi pajautāt?
 

24. Aprīlis 2010

(bez virsraksta) @ 21:32

Garastāvoklis:: confused

Šodien gari nostrādājās...
Tagad cītīgi drukāju lapiņas jaukā izkārtojumā un mazos burtiņos, ko rīt kabatā ērti iebāzt, jo visa diena jāpavada maratonā, bet 1dien pēdējais eksis. Un šim nu es galīgi nejūtos gatava. Visādi jokaini vārdi jaucas pa galvu, bet nestājas nekādās loģiskajās saitēs. Traki. Un "travel light" nozīmē ne tikai pēc iespējas mazāk mantu, bet arī pēc iespējas mazāk drēbju. Un rīt sola lietu. Un vispār...

es esmu satraukusies. Visu laiku dzīve kaut kā peldēja un viss sanāca, bet tagad tas eksis un es galīgi nekā... un šitā uz pēdējo...

Laba ziņa, pirmdien varēs savākt vello rāmi, būs jau pārkrāsots un nožuvies... :)

I need a miracle!!!
 

23. Aprīlis 2010

(bez virsraksta) @ 12:25

Garastāvoklis:: sad

Viens no maniem mīluļiem tagad suņu debesīs spēlējas ar lielu steika gabalu... Un es nevarēju būt līdzās, lai paturētu ķepu...
 

11. Aprīlis 2010

(bez virsraksta) @ 21:17

Garastāvoklis:: creative

Jocīgi ar tām lietām dzīvē dažreiz. Dažkārt divas, savstarpēji nesaistītas dziesmas var novest pie trešās, un atklājas kaut kas pavisam jauns.

Un secinājums - I'm in love with the beautiful stranger.

Bet, ko tas nozīmē, to zinu tikai es...

;)
 

6. Aprīlis 2010

Mūžīgie jautājumi... @ 23:04

"es nezinu, kā man būt"

...un kā vienmēr, ko lai dara, ja pateikt ir bail, un uzrakstīt nevar... Vai visu noklusēt, vai skaļi kliegt?

 

5. Aprīlis 2010

Priecīgas Lieldienas @ 01:04

Garastāvoklis:: bitchy

Diena, kaut gan pēc negulētas nakts, sākās ļoti jauki. Biju ar māti un māšuku uz Richmond Park briedīšus skatīties (par spīti tam, ka mans jaunais telefonējamais aparāts mani nedaudz sarūktināja, jo batereja sēdās, un viņš gribēja taupīt un neļāva bildēt, viss bija forši). Ieraudzīju, pielavījos, māšuks mani ar briedīšiem noknieba.
Tad netradicionāli Lieldienām saēdāmies suši. Jāpiezīmē, ka suši nebiju iekšā ņemusi sasodīti ilgi. Un vietā, kur ēdām, bija feina lieta, ja dzer tikai ūdeni vai ņem miso zupiņu, tad maksā vienu reizi un Tev lej, cik tik vari dabūt iekšā (tikai par 1.70). es iekšā dabūju 5, tad sāka palikt grūti.

Bet visu nedaudz sabojāja lielais sagurums, kas krājās pēdējās dienās, ka tik mājās un kājas atšaut, tāpēc ciemos pie olu dauzīšanas nebraucu. Neapēdu nevienu olu pa visu dienu. Bet tas darba un skolas stress, ar visām radu būšanām pa vidu. Un pēdējais piliens sms, kuru nesaņēmu, bet visu dienu gaidīju... Sašuvos, kā tautā saka.

Bet viskijs, filmiņa un kūciņa šķiet manu pasauli lēnām sāk glābt.

Un jā, es iekš IMAX (lielākais skrīns uz šitās salas) skatīju 5dienas vakarā filmiņu iekš 3D "How to Train Your Dragon". Nu, iesaku, riktīgi jauka. Un, beidzot, pārmaiņas pēc, happy endings bija ar negaidītu odziņu. Tik tas galvenais pūķu varonis man ļoti manu kaķi atsita. Ui, sailgojos...

Saldu dusu vai labrīt!

Turam buru!
 

1. Aprīlis 2010

Priecīgas lietas: @ 01:03

1. no rīta pamodos pirms modinātāja
2. laiks darbā paskrēja nežēlīgi ātri (par spīti tam, ka nestrādāja tel. līdz ar to arī kartītes pretī neņēma)
3. vakariņās bija superīgais borščs, kurš ar katru dienu paliek tik labāks un labāks
4. mana māsa piezemējās un Lieldienas pavadīsim kopā
5. es biju pietiekami laba pret sevi, lai publiski atdzītu, ka esmu sapinusies un nezinu, ko pati daru
6. tēja ar rumu

Un vis priecīgākā lieta ir tā, ka man bija šīs 6 lietas šodien. Un visas mazās laietiņas pa vidu, kas no prāta ātri izmūk un pazūd. Un tad par to optimismu. Es jau arī visu nevaru atcerēties, kas noticis pa dienu, bet tā apziņa, ka ir par ko pasmaidīt, kaut vai tik tā pa jokam, ir tā, kas man palīdz iet uz priekšu.

Un, kas Tevi pastūma dzīvē uz priekšu, uz nākamo dienu, šodien?

Saldu dusu!

 

21. Marts 2010

(bez virsraksta) @ 22:37

Šitā "trakojusi" sen nebiju. Negulēta nakts no 4dienas uz 5dienu skolā nododamā darba dēļ. 5dien vakarā, kad cilvēkiem, kuri strādā nedēļas nogalēs, pēc prātīguma jādodas pie miera laikus, uzņēmu ciemos aliņu un rumiņu kopā ar filmu, kā rezultātā atkal tik dažas stundas miega. Vienīgais labums, ka 2 kolēgām bija pavisam sūdīgi, man vienkārši reiba un bija prieks. 6dien vakarā tā kā būtu varējusi gultiņā lēst, bet ledusskapī bija aizķērušies 3 aliņi. Ui, ui, ui... Šovakar jau 7pm bija miegs acīs, bet pieķēros beidzot pie muskuļiem - jāgatavojas tiem eksāmeniem... Un kāpēc es tagad vēl neguļu? Rīt skola, haltūras, īsfilmas. Šitā tak nevar!

Bet patīk...

:)

 

18. Marts 2010

It just made my day! :) @ 11:36

(bez virsraksta) @ 10:50

Mūzika: YACHT - Psychic City

Superstitious robots' mumbo, jumbo!
Mumbo, perhaps. Jumbo, perhaps not!

Interesanti, ka kaut kāda epizode no Futuramas var būt tik nozīmīga, ka parādās Wikipediā!

http://en.wikipedia.org/wiki/The_Honking
 

17. Marts 2010

Kas ir pavasaris... @ 21:41

Mūzika: The Future Sound of London - Divinity

Zinu, ka Latvijā tik "sniga sniegi, putināja" (krupis vardi kutināja), bet Londonā sniegpulkstenīši jau tūliņ būs noziedējuši. Bet kaut kā izpalika tā sajūta, kas parasti ir Latvijā, kad snieg sniegi, tuvojas plūdi, dienas gaišākas un ir lielā gaida. Jau otro gadu izpalika. Un tas jau tikai tādēļ, ka šeit jebkurš smagāks nokrisnis par lietu tiek uzskatīts par dabas katastrofu. Un tas pats ilga tikai pāris nedēļas, nebija pat tik daudz, lai no kalniņa uz dibena nošļūktu.

Un pavasaris... Jā, ir silti. Šodien uz vello rāpos t-kreklā, lai gan tāpat vazājoties gan joprojām pavēss. Bet vakar parki un dārzi. Pie ūdens pasēdēt, uz ūdensputniem paskatīties, aizvērt acis un uz brīdi pilnīgi aizmirsties, baudīt saules rotaļas sejā un tādu sen nesajustu mieru, aizmirst pasauli ar visām tās būšanām un nebūšanām, dzirdēt vēja maigo šalkoņu koku lapās un priecāties par to, ka vienkārši esi...

Pavasaris, tā ir laime, kurā gribas dalīties, bet tikai ar smaidu un pieskārienu, jo bail iztraucēt mirkli...
 

15. Februāris 2009

(bez virsraksta) @ 16:06

Lieta, kas man liek aizomāties jau kādu mēnesi... Pie blakus mājas stāv Bentlijs, tīri glīts, sportisks vāģītis... Bet! Es dzīvoju guļamrajonā, kur pie mājām, neievietojot savu auto stāvvietā, atstāt mašīnu var tikai tie drosmīgie, kuru mašiņam jau ir tāda "vērtība", ka par tā aizdzīšanu nebūtu jāsatraucās. Arī pieņemot, ka šim Bentlijam ir ūber-ūber-moderna pretaizdzīšanas sistēma - pagalmu ceļus neviens netīra, tie ir kā slidotava. Un Bentlijs ir noparkots vēl arī tādā kā līkumā/ieliekumā, kur ui, ui visi traucas un slīd uz nebēdu. Man vienam draugam jau lejā sasita autiņu. Ai, ai, vai nu cilvēks ir pilnīgi ķerts vai arī par daudz biezs (tad kāpēc dzīvot guļamrajonā?!), lai satrauktos par to, kur viņa autiņš stāv.

 

12. Februāris 2009

(bez virsraksta) @ 20:56

13 vīri uz miroņa lādes
jo-ho-ho
pudele vīna un pelējis siers

:D

 

6. Februāris 2009

(bez virsraksta) @ 19:59

Nice...

Ienīstu Neldu - akcija manām vājībām - Sniga bumbām, tomātu sulai un briseles kāpostiem...

Rīt pēdējā d.d.! Un tad atkal bezdarbnieks! (ziņās tikko teica, ka no $ 4 no working people)

Nice...

 

31. Janvāris 2009

Bērnība @ 12:21

Izlasot [info]tvarj širīta rakstiņu, izdomāju, ka ir laiks pastāstīt šo stāstu visiem

Māte bērniņiem regulāri gatavo saldo ēdienu "ziedu piens" (biezpiens, piens, cukurs). Bet parasti paspēj to izdarīt kamēr bērniņi guļ. Te nu vienu dienu meitiņa ienāk virtuvē un paprasa "ziedu pienu". Mātei nav laika visu pienācīgi sagatavot, tāpēc cukurs nepaspēj izkust. Pēc laika māte skatās, meitiņa sēž un aizdomīgi ēd "ziedu pienu".
Māte: "Bērniņ, velc karoti pa dibenu, tur vairāk cukuriņa!"
Meitiņa paskatās, vai māte nopietni, nolaiza karoti un ar slaidu loku nolaiž karoti pa dibenu.

P.S. Meitiņa = es!

 

28. Janvāris 2009

(bez virsraksta) @ 22:14

ui...

 

26. Janvāris 2009

Spēlējot "Alisas" @ 20:16

Svešs Homo sapiens = Nepazīstams cilvēks

 

22. Janvāris 2009

(bez virsraksta) @ 19:02

Skvoshs nogalina... Labaa noziimee...

 

The Mighty Ļipa!

Fluīdi...