Zinu, ka Latvijā tik "sniga sniegi, putināja" (krupis vardi kutināja), bet Londonā sniegpulkstenīši jau tūliņ būs noziedējuši. Bet kaut kā izpalika tā sajūta, kas parasti ir Latvijā, kad snieg sniegi, tuvojas plūdi, dienas gaišākas un ir lielā gaida. Jau otro gadu izpalika. Un tas jau tikai tādēļ, ka šeit jebkurš smagāks nokrisnis par lietu tiek uzskatīts par dabas katastrofu. Un tas pats ilga tikai pāris nedēļas, nebija pat tik daudz, lai no kalniņa uz dibena nošļūktu.

Un pavasaris... Jā, ir silti. Šodien uz vello rāpos t-kreklā, lai gan tāpat vazājoties gan joprojām pavēss. Bet vakar parki un dārzi. Pie ūdens pasēdēt, uz ūdensputniem paskatīties, aizvērt acis un uz brīdi pilnīgi aizmirsties, baudīt saules rotaļas sejā un tādu sen nesajustu mieru, aizmirst pasauli ar visām tās būšanām un nebūšanām, dzirdēt vēja maigo šalkoņu koku lapās un priecāties par to, ka vienkārši esi...

Pavasaris, tā ir laime, kurā gribas dalīties, bet tikai ar smaidu un pieskārienu, jo bail iztraucēt mirkli...