Vakar paskatījos filmiņu "The 11th Hour". Vecā, labā tēma par globālo tārpošanu (zinu, nava nekā smieklīga, bet pāris no tiem amerikāņu akcentiņiem tiešām liek vārdam warming izklausīties nevis pēc sasilšanas, bet tārpošanas (worming)); tātad, globālo sasilšanu, skatoties uz to no viedokļa, ko sliktu cilvēki dara, kāpēc neviens no situācijas uzlabošanas plāniem netiek īstenots utt. Tīri tāda interviju filmiņa, kur runā dažādi gudri cilvēki no visādām zinātniskajām jomām.

Bet viens teksts, James Hillman, Psychologist, īpaši iekrita "acīs":

"We are physically numb; I mean we numb our senses from morning till night. Weather it is with noise or loud music, or light at night. So nobody sees the beauty. If we lost a feeling of the beauty in the world then we are looking for substitutes Eric K. Alford said “You can never get enough of what you don’t really wont”, meaning we rush around permanently needy, but the lost, feeling of lost, is that what we lost. What we lost is the beauty of the world and we make up for it tempting to conquer the world or own the world, posses’ world."

Vairāk par filmu: http://wip.warnerbros.com/11thhour/mainsite/site.html

P.S. Sorry, par to, ja kādas kļūdas tajā angļu tekstā, pati norakstīju ;)

Jau otro nedēļu veiksmīgi slimojos pa mājām. Izskrēju nopirkt paciņu cigarešu. Jauki jau tā brist pa tikko uzsnigušu, mīkstu sniegu, kur vēl nav iemītas pēdas, jauki, lēni krīt sniegs, kas pārvērš tevi par kupenu (tas nu gan nav jauki brīdī, kad veikalā vai mājās tiec siltumā un sāc kust). Liekas, ka pa JG ar tām raķetēm gaisā uzgājuši arī cilvēki, jo bez sētnieka un pārdevējas neviena cita cilvēka neredzēju. Pat kustošu mašīnu ne...

P.S. Lai nopirktu paciņu cigarešu un jogurtu ir nepieciešams 2x vairāk laika kā pirms JG. PVN likmes paaugstināšana pat vietējās kiosk-bodītes ir pārvērtušas par kases aparātu pārprogrammēt-nepagūšanas upuriem. Man šķiet, ka pārdevēja sevi apkrāpa par dažiem santīmiem... :(

- Laimīgu Jauno gadu!

- I vas tudaže!

:p

Kur kuru krīze ved...

Nosēdēju ilgi bez darba... Tad tiku pie darba...

Nava darba - nava naudas, ir darbs - (tik un tā) nava naudas...

Vai citur ir labāk? Vai došanās aiz robežas kaut ko risina? Vai arī tā ir tikai mūsu ilūzija? Un vai draugi, kas jau devušies prom, saka, ka tā ir labāk, lai gan ir vīlušies, bet nevēlas to mums atklāt?

Rauju pa naktīm... Pēc tam, kad nav strādāts apmēram mēnešus 2 vai vairāk, tas ir baigais šoks... "Atstājiet savas problēmas aiz durvīm, tās nav jāņem līdzi uz darbu" Aiz kurām durvīm atstāj problēmas, ja vienīgās ir tās, kas rodas darbā?!?!

Ja man ir lemts mirt no smēķēšanas, tad man noteikti neuzkritīt klavieres!

What the F***!!!

Vajaga beidzot atrast darbu:
1) drīz būšu bez kapeikas kabatā;
2) nojūgšos no nekā nedarīšanas!!!

Palasot, kas notiek darba piedāvājumu pasaulē var traks palikt! Esat redzējuši kādus amatus piedāvā? Pilnīgi liekas, ka, ja neesi programmētājs vai ķīmiķis/farmaceits, vari dzīvot nabagmaizē strādājot amatā "es visiem ļauju sev kāpt uz galvas un par to saņemu naudu Roltoniņu iegādei"!

Par spīti tam, ka esmu jau otro mēnesi bez darba, visu nedēļu sanāca celties 8:00 no rīta, lai pamodinātu un pabarotu dzīvokļa biedru... Biju sailgojusies pēc tā, ka rīts sākas 14:00!

Mierīgi un slinki izvārtīties pa gultu, pastiepties pēc ūdens pudeles un remdēt slāpes, kuras izraisījis vakar patērētais alkohols... Tik pat lēnām izslīdēt no gultas un ieslīdēt dušā, kur kādas 20 minūtes sēdēt zem tekoša silta ūdens. Un tagad gulšņāt uz grīdas pie datora ar cigareti zobos un ar medu pārsaldinātu kafiju... Mīlu šo 6dienu...

Dzīve mēdz ar mums izspēlēt dažādus jokus - gan jaukus, gan nejaukus...

Ar mani pagaidām dzīve spēlē nelāgu joku, kas man sagādā jaukus brīžus.

Un vispār - life sucks, but now it sucks better than before!!! ;)

Honey, I'm home! ;)

Vakarnakt bija baisi sapņi.

Iedomājies - dzīvo viens ar kaķi, un pēķšņi pie Tevis kāds ievācas... Un Tu sapņo savu ikdienišķo sapni, un tajā parādās cilvēks, kas guļ blakus istabā. Kad esi pusnomodā, Tev ir sajūta, ka šis cilvēks stāv istabā un vēro Tevi. Un sapņi ir par kaut kādu tusiņu, kaut kādā lielā dzīvoklī, kurš nepieder Tev, bet par kuru esi atbildīgs. Un tusiņš sākas kā amerikāņu filmās - ieveļās bars ar mūzikas sistēmām, alko un citām štellēm, un Tu panikā skraidi apkārt un mēģini novērst nekārtības, iestāstīt cilvēkiem, kur pīpēt utt. Un tam visam pa vidu dzīvojas cilvēks, kurš tagad guļ blakus istabā un vienkārši smaida par visu.

Sorry, bet eimu sviestā...

P.S. Nekad neļaujiet, lai jums elpo virsū cilvēks, kurš tikko ir izdzēris 1/3 Absinta pudeles. :p

Kāda ir atšķirība starp:

a. uztraukumu par kādu, jo ar viņu kaut kas varētu būt noticis
b. uztraukumu par kādu, jo viņš varētu speciāli ignorēt

pie nosacījuma, ka uztraukums rodas, jo tas kāds nav dabonams rokā ne ar kādiem mūsdienās pieejamajiem sakaru līdzekļiem

Don't sleep with your friends, 'cause friends will fuck U!

Saprotiet taču! Es esmu lepna par to, ka esmu, kāda esmu, nevis par to, kas es esmu!!!

Sapņi mēdz izkūpēt. Cik dīvaini, ka iegribas tik viegli noslāpēt ar kādiem jaunatklātiem faktiem, kas liek mums sagumt un nolaist rokas, kas liek mums vairāk necīnīties.

Jau trešo dienu bubinu pa mājām ar temperatūru. Rīt gan atkal sēdīšos savam zirgam mugurā un došos savos ceļos pa Rīgas slapjajām, dubļainajām ielām, rādīšu mēli slimībām, sastrēgumiem, pelēkajiem cilvēkiem un pasmiešos par visu!

Iedzer draugs cironūdeni - uzmundrina prātu un garu!

:)

Apkārt notiek visādas cilvēku samīlēšanās un izmīlēšanās. Pašai jau nekas, tikai baigo laiku vadīju "fuck-buddy" attiecībās, kuras nu jau dzīves stilu (darbu) mainot, arī ir kaut kur aizpeldējušas.

Parasti jau ir tā, ka apkārt man ir vīriešu daudz jo daudz. Daudzi simpātiski. Arī izejot ielās šad un tad ar tādiem sagadās saskrieties. Tikai man jau neko - lai ir apkārt. Nekā daudz jau man no viņiem nevajaga - netaisos taču precēties!

Un tagad tajā visā vīriešu kopumā, kas man apkārt apgrozās, reiz uzradies ir viens, par kuru sapņot, viens, pēc kura ilgoties, viens, kuru vēlēties, viens, kas šķiet nepieejams, viens, kam nezinu kā tuvoties. Un ne jau vairāk kā vajadzīgs tiek runāts. Un ne jau vairāk, kā vajadzīgs sanāk redzēties. Un ne jau...

Sajūta tāda, ka man atkal maz jo maz gadiņu, ka taurenīši laužas ārā no vēdera, ka tikai viens skats, viens glāsts un būs rozā mākoņi.

Brr, kā tāds sīks skuķis - apmulsums, stulbi teikumi, visādi hi-hi, nezinu kur rokas likt, kur skatīties, izlaidu pusi pagājušās piektdienas pasākumā runātā, jo visu laiku viņu vēroju...

Un vispār, vai man paliks vieglāk no tā, ka izlieku šo "uz papīra"?

Divas nedēļas jau jaunajā darbiņā...
5dien bija pēdējā maiņa Hostelī...
Dejoju uz galdiem...
Dzeru šņabjus un alojos...
Skatījos filmas un žāvājos...
Rakstīju eksāmenu un norāvos...

...klausījos Daksi un gandrīz apraudājos... ...tādu Viņu es vēl uz skatuves nebiju dzirdējusi...