Apkārt notiek visādas cilvēku samīlēšanās un izmīlēšanās. Pašai jau nekas, tikai baigo laiku vadīju "fuck-buddy" attiecībās, kuras nu jau dzīves stilu (darbu) mainot, arī ir kaut kur aizpeldējušas.

Parasti jau ir tā, ka apkārt man ir vīriešu daudz jo daudz. Daudzi simpātiski. Arī izejot ielās šad un tad ar tādiem sagadās saskrieties. Tikai man jau neko - lai ir apkārt. Nekā daudz jau man no viņiem nevajaga - netaisos taču precēties!

Un tagad tajā visā vīriešu kopumā, kas man apkārt apgrozās, reiz uzradies ir viens, par kuru sapņot, viens, pēc kura ilgoties, viens, kuru vēlēties, viens, kas šķiet nepieejams, viens, kam nezinu kā tuvoties. Un ne jau vairāk kā vajadzīgs tiek runāts. Un ne jau vairāk, kā vajadzīgs sanāk redzēties. Un ne jau...

Sajūta tāda, ka man atkal maz jo maz gadiņu, ka taurenīši laužas ārā no vēdera, ka tikai viens skats, viens glāsts un būs rozā mākoņi.

Brr, kā tāds sīks skuķis - apmulsums, stulbi teikumi, visādi hi-hi, nezinu kur rokas likt, kur skatīties, izlaidu pusi pagājušās piektdienas pasākumā runātā, jo visu laiku viņu vēroju...

Un vispār, vai man paliks vieglāk no tā, ka izlieku šo "uz papīra"?