brrrummm
Dullumiņš galvā. Laikam no puņķošanās un klepošanas un droši vien arī no uztraukšanās. Tas, protams, ir ļoti patīkami - katru rītu vākties pēc noraudātas nakts un censties sev ieskaidrot, ka gan šodien būs savādāk. Labāk. Uz kādu brīdi es tam noticu, arī smaids parādās sejā, bet pēc tam nāk realitāte, belzdama ar dūri pa pieri. Nu un tad jau atkal ir jāsavācas un jāturās pretī. Ko tad vēl citu.