Super!

Tad mēģināšu rezumēt: sanāk, ka cilvēkam ir kaut kāds uz reālās dzīves pieredzes, paša iztēles vai filmās redzētā pamata izveidojies priekšstatu kopums par to, kādas var būt emociju ārējās izpausmes tādās vai citādās situācijās. Un, balstoties uz šo priekšstatu kopumu, viņš neapzināti vērtē, vai tas, kas redzams ekrānā, ir ticams vai nav.

Droši vien, spēja ieraudzīt, kas izskatīsies ticami, ietilpst arī režisoram nepieciešamo prasmju skaitā (protams, ja režisoram ir šads māksliniecisks mērķis - atveidot realitāti).

Šajā sakarā vēl jāatzīmē mana drauga teiktais, ka daļa aktieru jau būtībā visās filmās tēlo vienu un to pašu tēlu. Un tik tiešām tā arī ir. Tikai retais spēj ticami tēlot pilnīgi atšķirīgus tēlus ar atšķirīgu mīmiku utt.

Savukārt par datorgrafikas produktu izskata ticamību sanāk, ka cilvēks neapzināti vērtē objektu mijiedarbību ar apkārtējo vidi (gaisma, atspīdumi, ēnas utt.), objektu ģeometriju, detalizētību/niansētību utt.