The Stalker
Saulaini iepirkusies "Džaisk" veikalā harmonijā ar sevi un mūziku pleijera austiņās,iekāpju trolejbusā un ātri pārlaidusi skatienu patukšajiem beņķiem izvēlos vienu saules pusē. Minūti viss likās normāli, tā teikt: Lietus līst un saule silda, sēž un ciņa ganu Milda, bet tad.... manu uzmanību pievērsa tieši priekšā sēdošais puisis. Viņš strauji atskatījās un viņam bija tādas tramīgas, maza, naiva bērna acis, jocīgs apģērbs un jocīga sejas izteiksme. Nu ziniet ir tā ,ka sejā var izlasīt,ka cilvēks ir mazliet neriktīgs. Tikpat strauji viņš aizgrieza galvu atpakaļ. Tajā visā nebūtu nekas tāds, ja šo straujo galvas pagriešanu un blenšanu viņš neatkārtotu ik pēc 10 sekundēm. Man bija jābrauc tikai 5 pieturas, bet tas bija mokoši. Esmu toleranta, tēloju ,ka nemanu.
Taču nelaba nojauta mani pārņema brīdi pirms cēlos,lai tuvotos durvīm. Esmu maniaku un psiho filmu cienītāja,tāpēc scenāriju uzzimēju sekundes laikā. Stalkeris...!
Nokāpu uz pakāpiena pie durvīm un centos nedomāt par skatienu,kas urbās man mugurā. Jā. Tūlīt jau pietura...fūūū. Un pēkšņi liela mikla roka piespiedās manējai, kas cieši turēja durvju stangu,un es sajutu,ka viņa augums nedaudz uzgrūžas manējam. Smalkā, bet pietiekami skaļā sievišķīgā balstiņa viņš jautāja:"Jūs kāpsiet ārā?". Drebuļi pār muguru. Apstiprinoši pamāju. Izkāpu un sapratu,ka tagad tieku stalkota. Gāju ātru soli uz priekšu. Viņš nopakaļ. Es neatskatījos un plānoju,ka jāiet kādā veikalā, citādi viņš uzzinās ,kur es dzīvoju. Bet providence bija manā pusē,vēl nebiju tikusi līdz krustojumam, kad iedegās zaļais un es devos caur stāvošo mašīnu rindai pāri ielai. Šo soli viņš neuzdrošinājās atkārtot un palika pie krustojuma. Es izdomāju,ka viņam noteikti ir garīgā invalīda braukšanas apliecības ar tiesībām vizināties kauč visu dienu un tā viņš pārkāpj citā transporta līdzeklī un izvēlas kārtējo upuri.